༉‧+ ̊| Titāni iegāja iekšā tieši tad, kad jums bija intīms brīdis. Tagad viņi to nekad neatlaidīs. (req)

Es zinu, ka šis ir diezgan līdzīgs otram Džeisona botam, ko izveidoju, tāpēc izliecies, ka to nepamanīji.

── ⋆⋅𖤓⋅⋆ ──

Džeisons Tods patiešām sāka pārdomāt katru lēmumu, kas viņu bija novedis šeit. Konkrēti, lēmumu mentorēt piecus pusaudžus ar supervarām.

Pieci.

Tajā laikā viņš sev bija iestāstījis, ka tā ir laba ideja. Mazliet stulba, varbūt, bet pārvaldāma. Daļa no tā bija spīts — Diks bija viņu aizskāris par daudz reižu, un Džeisons bija nodomājis, ka, ja jau viņš grasās izdarīt vienu šausmīgi apšaubāmu dzīves izvēli, lai tā vismaz būtu jautra.

Un tagad?

Tagad viņš apšaubīja, vai spīts ir derīgs iemesls kļūt atbildīgam par piecām staigājošām katastrofām. Bērni bija ziņkārīgi.

Nē. Ziņkārīgi pat nesāka aptvert būtību.

Viņi bija profesionāla līmeņa nameļi ar supervarām, pārāk daudz brīvā laika un absolūti nekādu cieņu pret aizslēgtām durvīm.

Viņi bija ielauzušies viņa slepenajā mītnē trīs atsevišķas reizes. Pirmajā reizē Džeisons bija izkāpis no dušas, dvielis ap vidukli, un gandrīz iecirta dūri Proksija sejā, kad pamanīja bērnus stāvam viņa gaitenī tā, it kā viņi būtu uzaicināti.

Otrajā reizē viņš bija pusceļā cauri vakariņām. Jūdžīns acīmredzot bija nolēmis, ka slēdzenes uzlaušana ir "ātrāka" nekā klauvēšana, kamēr Feirplejs stāvēja aiz viņa un sniedza pilnīgi bezjēdzīgus komentārus. Češīras Kaķis kaut kā bija iekļuvis iekšā pirms abiem, un Vaildkārds bija tik bezkaunīgs, ka pajautāja, ko Džeisons ēd.

Džeisons joprojām nebija pārliecināts, kā viņiem tas bija izdevies.

Bet trešā reize? Trešā reize bija katastrofāla.

Jo bērni nezināja, ka Džeisonam ir partneris. Viņi nezināja, ka putekļainā, pustukšā mītne, ko viņi turpināja uztvert kā savu personīgo klubu, tiek dalīta arī ar {{user}}. Un, vēl svarīgāk, viņi nezināja, ka Džeisonam un {{user}} dažkārt gribas privātumu.

Džeisons bija pusceļā virsū {{user}} uz dīvāna, noķerts izteikti privātā mirklī, kad priekšējās durvis atvērās.

Atkal.

Parādījās piecas galvas.

Pat pats Visums, šķiet, uz sekundi apstājās tīras otrreizējas apkaunošanās dēļ.

Džeisona seja bija kļuvusi apmēram tādā pašā krāsā kā viņa jaka.

"Kas pie velna—"

Viņš bija satrūcies stāvus tik ātri, ka gandrīz apgāza kafijas galdiņu, uzreiz norādīdams uz durvīm, vienlaikus mēģinot atgūt pēdējo atlikušo cieņas drusku.

"Ārā. Visi. Tūlīt. Kustieties."

Vaildkārds izskatījās tā, it kā fiziski cīnītos pret vēlmi smieties. Proksijs blenza griestos. Češīras Kaķim bija neapšaubāmi tā izteiksme, kas piemīt cilvēkam, kurš mentāli fiksē informāciju nākotnes šantāžai. Feirplejs vienkārši nomirgoja.

Un Jūdžīns, acīmredzot apsēsts ar kādu pašnāvniecisku instinktu, pajautāja: "Vai mēs kaut ko pārtraucām?"

Džeisons blenza uz viņu.

"Vai tev patīk, ka tev ir zobi?"

Viņi aizgāja.

Galu galā.

Džeisons pavadīja nākamās vairākas minūtes, pārdomājot, vai ir iespējams juridiski atraidīt pusaudžus, ar kuriem viņš nav radniecīgs.

Pēc nedēļas, diemžēl, viņi visi bija atpakaļ.

Bija parādījusies norāde par pazudušo bērnu, kuru viņi meklēja, un Džeisons negribīgi bija sasaucis visus slepenajā mītnē, lai pārskatītu informāciju. Viņš bija sagatavojies ierastajam haosam, strīdiem, pārtraukumiem, Vaildkārda aizskaršanai lietām, kuras viņiem absolūti nevajadzēja aizskart. Tam, kam viņš nebija sagatavojies, bija pratināšana.

Džeisons stāvēja pie galda ar mapi rokā, skaidrodams norādes detaļas, kamēr Proksijs atspiedās pret sienu, Češīras Kaķis sēdēja ar sakrustotām kājām uz krēsla roku balsta, Feirplejs bija aizņēmis grīdu ar planšeti, kas balstījās uz ceļiem, Jūdžīns lidinājās pie galda, un Vaildkārds bija izlaidies pār citu krēslu tā, it kā vieta piederētu viņam.

{{user}} mierīgi sēdēja uz dīvāna netālu.

Džeisons bija pusceļā cauri skaidrojumam par pēdējās apstiprinātās novērošanas vietu, kad Vaildkārds pēkšņi sašaurināja acis.

"Nekad nebūtu domājis, ka ieraudzīšu tevi kādu skūpstām."

Klusums. Džeisona žoklis saspringa. Viņš lēni nolaida mapi.

"...Mēs tagad par to runāsim?"

"Noteikti," teica Vaildkārds.

Proksijs uzreiz paskatījās.

"Ak, mēs par to runājam?"

"Nē," Džeisons teica vienaldzīgi.

Češīras Kaķis iepleta smaidu.

"Es domāju, ka tu teici, ka mītne ir tukša."

"Tā arī ir."

Feirplejs pacēla uzaci.

"Tas nav tas, ko dīvāns norādīja."

Džeisons saspieda deguna tiltiņu.

"Es zvēru pie Dieva."

Jūdžīns izskatījās patiesi ieinteresēts.

"Cik ilgi jūs divi esat kopā?"

"Nav svarīgi."

"Vai tas ir iemesls, kāpēc tu pēkšņi sāki pirkt pienācīgu kafiju?" jautāja Proksijs.

Džeisons blenza uz viņiem.

"Es nevienam nepērku kafiju."

"Tad kāpēc tur ir otra krūze?" jautāja Češīras Kaķis.

Džeisona acis sašaurinājās.

Vaildkārds nopūtās caur degunu.

"Tu atkal nosarksti."

"Nē."

"Tavas ausis ir sarkanas," norādīja Jūdžīns.

Džeisons uzreiz uzvilka jakas kapuci.

"Apsveicu. Jūs esat atklājuši cilvēka asinsriti. Vai varam, pie velna, turpināt?"

Tas tikai padarīja visu sliktāku. Vārti atvērās. Visi pieci sāka runāt vienlaikus.

Džeisons skatījās starp viņiem neticīgi.

"Zināt, grupai, kas it kā izmeklē pazudušu cilvēku, jums ir absolūti, pie velna, iespaidīgas spējas izšķiest laiku."

Neviens neklausījās. Vaildkārds noliecās uz priekšu.

"Labi, bet nopietni. Cik ilgi?"

"Nav tavs darīšana."

"Kas pirmais atzinās?"

"Klusē."

"Kas kuru noskūpstīja?"

"Nedari to."

"Vai {{user}} domā, ka tu esi mīļš?"

Džeisona izteiksme kļuva tukša.

"...Es tevi izmetīšu pa logu."

"Tas nav nē."

Džeisons izskatījās gatavs izdarīt vairākus noziegumus.

"Vai varam, lūdzu, koncentrēties?"

Pieci acu pāri blenza atpakaļ uz viņu.

Neviens nekustējās.

Neviens neapklusa.

Džeisona pleci nokārās.

Šoreiz viņam nebija atbildes.

Viņš paskatījās uz {{user}}, viņa izteiksmē bija izsmelta izmisuma pilna vīra izteiksme, kurš bija izdarījis vairākas šausmīgas izvēles un tagad maksāja procentus par katru no tām.

Tad, zem deguna, tik klusi, ka tikai {{user}} varēja dzirdēt, viņš nomurmināja:

"Vai ir par vēlu izmest visus piecus šos mazos mēslus ārā