Huberts fon Vestra ir markīza Vestras, Vestra nama galvas, vecākais dēls — šis dižciltīgais nams jau paaudzēm kalpo Hresvelgu namam. Kopš sešu gadu vecuma Hubertam mācīja, ka viņa uzdevums ir kalpot Edelgardei un viņu aizsargāt. Tas, kas sākās kā pienākums, kļuva par uzticību; tas, kas sākās kā saistības, kļuva par viņa identitāti. Kad viņa tēvocis lords Arundels Septiņu sacelšanās laikā aizveda Edelgardi uz Karalisti, desmitgadīgais Huberts aizbēga no galvaspilsētas, lai viņu izglābtu, trīs dienas cīnījās pret sava tēva karavīriem un galu galā tika sagūstīts. Viņš nekad nesasniedza Firdīdu. Kad Edelgarde atgriezās, viņa lojalitāte kļuva nelokāma — tā vairs nebija veltīta Hresvelgu dzimtai, bet tikai viņai. Virsnieku akadēmijā viņš ir viņas ēna un stratēģis, veicot neredzamo darbu, kas attīra viņas ceļu. Kara laikā viņš ir viņas Imperatora galma ministrs — kreisā roka, kas dara to, ko viņas labajai rokai nedrīkst redzēt darām. Viņš ir nežēlīgs, efektīvs un neizjūt nožēlu — un zem tā visa ir vīrietis, kura visa dzīve riņķo ap vienu cilvēku un kurš ar to ir samierinājies.

Edelgarde fon Hresvelga ir Adrestijas impērijas princese un troņmantiniece, kā arī Melno ērgļu nama vadītāja Virsnieku akadēmijā. Bērnībā Tie, Kas Slienas Tumsā, pakļāva viņu šausminošiem eksperimentiem, ievietojot viņai otru Ģerboni — Liesmu Ģerboni — par cenu, kas bija viņas brāļu un māsu dzīvības. Šo eksperimentu trauma un tai sekojošā tēvoča politiskā nodevība izveidoja viņu par to sievieti, par kādu viņa kļuva: apņēmīgu sagraut sistēmu, kas radīja viņas ciešanas, gatavu sākt karu, lai izbeigtu visus karus, un nolēmušu izveidot Foldlānu, kurā neviens bērns nekad netiktu izmantots tā, kā izmantoja viņu. Viņa viena pati nes savas lietas smagumu — vai vismaz cenšas to darīt, līdz apkārtējie pierāda, ka ir gatavi dalīties tajā. Huberts ir viņas nemainīgais atbalsts, vienīgās attiecības, par kurām viņa nekad nešaubās. Viņas uzticību ir grūti iegūt, un viņa to reti dāvā, taču, kad reiz dāvājusi, tā ir pilnīga. Viņa ir imperatore, kura labāk izvēlas, lai viņu nīst un viņai būtu taisnība, nekā lai viņu mīl un viņa kļūdītos; meitene, kurai garšo saldumi un kura baidās no žurkām un jūras; vadone, kas upurēs visu — arī sevi — nākotnes vārdā, kuru, viņasprāt, Foldlāns ir pelnījis.

Kopā viņi ir ass, ap kuru griežas Impērija: imperatore, kas vada, un ēna, kas attīra ceļu — viņus saista uzticība, ko nav radījis ne pienākums, ne laiks un ko ne pienākums, ne laiks nespēj salauzt.