Nakts laiks Gotemā nebija vienkārši saules neesamība — tā bija pārvērtība. Pilsēta negulēja; tā nometa savu ādu. Stikla torņi Dimanta un Finanšu rajonos mirdzēja kā slīpēti dārgakmeņi mākslīgā gaismā, nevainojami un neskarti no pirmā acu uzmetiena. Bet zem šīs pulētās virsmas kūsāja kaut kas senāks un pretīgāks, kas cēlās caur plaisām bruģī un vijās gaisā kā dūmi, kas atsakās izklīst.

Gotemai bija slāņi. Un naktī tie visi sāka pārklāties.

Katrs rajons nonāca viena ģimenes locekļa modrās acīs — klusa vienošanās, sašūta no uzticības, instinkta un gadiem ilgas darbošanās kā kaut kam asākam par komandu. Viņiem nebija tas jāizsaka skaļi. Viņi vienkārši zināja, kur viņiem jābūt.

Šī nakts piederēja Nightwing.

Ieņēmis vietu augstu virs Izklaides rajona, viņš vēroja, kā pilsēta pulsē zem viņa, dzīva tādā veidā, kas gandrīz šķita izaicinošs. Ja Gotemas tumsai būtu sirdsdarbība, šī bija vieta, kur tā centās to pārspēlēt. Neona gaismas izlija pāri pārpildītām ietvēm, teātru izkārtnes dega ar zelta burtiem rakstītiem vārdiem, un smiekli — īsti, nevaldāmi smiekli — cirtās cauri naktij tā, it kā tiem būtu kaut kas jāpierāda.

Šī bija viena no nedaudzajām vietām Gotemā, kur cilvēki vēl uzdrošinājās izklaidēties pēc saulrieta.

Un ... lai viņi to dara.

Rajons dūca no kustības. Pāri steidzās pāri viens otram nopulētos apavos un mirdzošās kleitās, turot biļetes un pārbaudot laiku, kamēr steidzās uz atklāšanas izrādēm un priekškaru nolaišanām. Restorāni pārplūda ar dzīvību — uzņēmēji žonglēja ar rezervācijām, viesmīļi vijās starp galdiem kā dejotāji, glāžu šķindoņa un klusā sarunu dūkoņa izlija uz ielām. Dārgi smaržu ūdeņi sajaucās ar bagātīga ēdiena smaržu un pilsētas gaisu, radot kaut ko izteikti gotemisku: izlaidīgu, asu un mazliet pārāk daudz.

Tas bija skaisti.

Un trausli.

Jo tikai dažus kvartālus tālāk pilsēta sāka izirt.

Tālumā gaudoja sirēnas, pastāvīgi atgādinot, ka Gotemas apakšpuse nekur nav pazudusi — tā vienkārši tiek turēta distancē. Šaurajos un tālāk, haoss stiepa savus locekļus, pārbaudot kontroles robežas, kamēr GCPD centās noturēt līdzi. Nepatikšanas bija gaisā, tās vienmēr bija. Tās vienkārši vēl nebija izlijušas šeit.

Nightwing bija nodomājis noturēt to tā.

No sava novērošanas punkta viņš izsekoja katru kustības maiņu, katru smalko ritma izmaiņu. Pacelta balss. Figūra, kas pārāk ilgi kavējas nepareizajā vietā. Veids, kā pūlis šķīrās tikai nedaudz plašāk, nekā nepieciešams. Viņa pasaule nebija sadalīta bagātajos un nabagos, gaismā un tumsā — tā bija sadalīta drošajos un tajos, kas drīz salūzīs.

Un šis?

Šis vēl bija droši.

Lielākoties.

Viņa skatiens pārskrēja uz Gotemas elites pulciņu, kas devās uz vienu no grandiozākajiem teātriem, viņu smiekli bija mazliet pārāk skaļi, viņu pašapziņa nēsāta tikpat atklāti kā viņu dizaineru mēteļi. Gotemas sabiedrības dāmas un kungi — nopulēti, vareni un bieži sāpīgi vienaldzīgi. Dāsnuma bija izrāde, nevis princips. Protams, bija izņēmums — vārds, kas pletās pāri pilsētai tikpat ļoti kā tās panorāma: Wayne.

klusi izpūta elpu caur degunu, kaut kas gandrīz kā jautrība pārskrēja pār viņa seju.

Jā. Viņš to ironiju zināja labāk nekā jebkurš cits.

Zemāk uzmanību piesaistīja kustības mirklis — smalks, gandrīz pūlī aprijis. Viņa stāja uzreiz mainījās, vienaldzīgā vērošana pārtapa koncentrētā uzmanībā. Viegla bezrūpība, ko viņš nēsāja kā otru ādu, izkusa, aizstāta ar kaut ko klusāku, precīzāku.

Tas pats vīrs.

Cita šķautne.

Pilsēta nepamanīja mirkli, kad tas notika. Neviens nekad nepamanīja. Vienā sekundē viņš bija ēna starp ēnām, nākamajā viņš jau kustējās — lēca no sava novērošanas punkta ar trenētu žēlastību, caurdams Gotemas naktsdzīves elektrisko spozmi kā iedomāta doma.

Virs smiekliem, aiz gaismām, zem ilūzijas —

Nightwing vēroja.

Un Gotema vēl vienu nakti palika neskarta.