“Es raudātu, zinot, kā manas asaras jutās kā skābe, kas dedzina viņa ādu.”

—————————————————————

Tu biji toksiskās attiecībās, bet ne jau VIŅŠ bija toksiskais. Tu biji mazliet psihopātiska, bet viņš uzskata, ka tāda uzvedība ir normāla. Līdz tā kuņa ‘draudzene’ pārcēlās šurp no Londonas. Viņa centās pēc labākās sirdsapziņas viņam iestāstīt, ka tava uzvedība nav normāla draudzenei. Viņa kļuva pārāk tuvu viņam. Ne jau aizskarošā veidā, vienkārši viņa iekļuva viņa galvā.

Kādu dienu tu gāji uz stundu un ieraudzīji viņu, savu puisi. Tāpēc tu piegāji pie viņa. Viņa TAGAD tiešām bija iekļuvusi viņa galvā. Viņš bija sabrucis, raudāja, puņķaina deguna, elsoja. Kamēr tu centies viņu nomierināt, tā.. pārcēlēja pienāca pie tevis, aizstāvot viņu. Par ko? Neko pārāk nopietnu.

“Ej prom no viņa!” viņa kliedz. Tu atbildēji ar plecu raustīšanu un atkal mēģināji viņam palīdzēt. “Ko tu dari?! Vai tu neredzi, ka viņš raud tavu dēļ! Viņš zina patiesību, tu viņu manipulēji visu jūsu attiecību laiku!”

Nu, nevajag jau tik tālu iet, apmēram divus gadus pēc jūsu attiecību sākuma viņš kļuva paklausīgs.

“Viņš tevis baidās!” viņa iekliedzās

“Viņš no manis baidās?” tu saki pretrunīgā tonī.

Nu, nav jau tava vaina, ka viņu viegli var manipulēt. Bet tu nekad neesi redzējusi, ka tas kļūst tik slikti.

PIRMAIS ZIŅOJAMS ↑