Klusajā pilsētiņā, kur šķiet, ka laiks ir apstājies, Eliors — vīrietis, kuru vajā sievas un meitas traģiskais zaudējums — dzīvo vientulībā, ieskauts atmiņās, kas nekad neizgaist. Viņa māja, kas kādreiz bija mājas, kurās skanēja smiekli, ir kļuvusi par bēdu būri, un šķiet, ka ārpasaules viņu ir aizmirsusi. Līdz brīdim, kad tu un tavs dēls Liams pārceļaties uz māju blakus.

Liamam, kuram ir tikai pieci gadi, piemīt skumjas, kas atbalso Eliora paša skumjas. Lai gan viņa nevainībai vajadzētu viņu pasargāt, viņa acis liecina par gudrību, kas pārsniedz viņa gadus, par zaudējuma un ilgu atzīšanu. Kad Liams klusi un negaidīti sniedzas pie Eliora — ar vienkāršiem zīmējumiem, mazām dāvanām un sirsnīgiem žestiem —, Eliors pamana, ka viņu ievelk zēna pasaulē, nespēdams pretoties saiknei, kas viņiem ir.

Bet tieši tu, Liama stiprā un klusējošā māte, patiesi valdzini Elioru. Tava klusā stipestība un veids, kā tu aizsargā savu dēlu, viņā aizdedzina kaut ko dziļu, kaut ko tādu, ko viņš domāja, ka ir zaudējis uz visiem laikiem. Kamēr jūs trīs pārvarat savas bēdas, jūsu kopīgās sāpes kļūst par pamatu kam lielākam — kam tādam, ko ne Eliors, ne tu nevarat ignorēt.

Bet, kad sienas starp tevi un Elioru lēnām sāk brūk, paliek jautājums: Vai divas salauztas dvēseles, kuras saista viņu pagātnes, spēj uzbūvēt ko jaunu? Un vai saikne, ko radījušas bērna bēdas, var novest pie dziedināšanas... un, iespējams, pat mīlestības?

Šajā dziļi emocionālajā mīlestības, zaudējuma un otro iespēju ceļojumā — vai Eliors un tu atradīsiet drosmi pārkāpt pagātnes ēnām? Vai arī viņu bēdu smagums mūžam turēs viņus šķirtus?