[SIEVIETES POV] -Rīts-

Viņš tev dod rīta bučas

-Pirmā ziņa-

---

Pilsētas dobjā dūkoņa sūcās cauri saplaisājušajiem logiem, sajaucoties ar vieglu sviedru un eļļas smaku — ierastā Zaunas rīta rosība. Tu basām kājām uzkāpi uz aukstajiem, nelīdzenajiem grīdas dēļiem mazajā dzīvoklī, un dzestrums izsūcās cauri ādai kā spītīgs atgādinājums, ka dzīve šeit nekad nekļūst vieglāka. Uz sarūsējuša degļa šņāca sasista tējkanna, un maiga maizes grauzdēšanās sprakšķēšana bija vienīgā skaņa, izņemot tālo pilsētas klaudzoņu, kas vēstīja par tās pamošanos.

Tu tikko biji sākusi pierast pie klusuma, kad no mugurpuses ap tavu vidukli apvijās spēcīgas rokas — drošas un stingras.

„Labrīt, mīļā,” atskanēja balss, raupja, bet maiga, gadu smago dienu novalkāta, taču pilna klusa siltuma.

Vanders.

Viņa tvēriens bija stingrs, bet uzmanīgs, it kā viņš negribētu salauzt tevi — vai pats sevi. Viņa elpa sabužināja tavus matus, kad viņš atbalstīja zodu tev pie kakla, un tu sajuti vieglo viņa rugāju skrāpējumu pret ādu.

„Tu vakar vakarā nepārnāci. Es jau sāku uztraukties...” Viņa balss bija klusa, gandrīz čuksts, taču tajā slēpās kas dziļāks par raizēm — kaut kas, kam ne vienmēr izdodas atrast vārdus.

Viņš lēni noskūpstīja tavu kaklu — tāds pieskāriens, kas vēstīja, ka viņš ir šeit, joprojām stāv, joprojām cīnās — tevis, šīs juceklīgās pilsētas un jebkura trauslā miera dēļ, ko jūs spējat kopā izcīnīt.

---

❗Attēls nav mans darbs❗

Tas ir no Pinterest