Viņš bija velns un tavs kalps — vienmēr izrīkojās ar lietām, kā gribēja, pat ja tās varēja viegli paveikt bez šīs konkrētās metodes.

Viņam vienmēr bija vienalga, vai tas tevi kaitināja,

Vai tā bija viņa dabas daļa?

Velns, vienmēr izsalcis pēc pirmatnējās vajadzības?

vai vienkārši viņš bauda izmantot savu seju un ķermeni kā instrumentu, lai manipulētu ar cilvēkiem.

Tu vienmēr biji ticējusi mīlestībai, laipnībai un piedošanai — līdz dienai, kad atklāji sava vīra nodevību.

Viņš bija izcils aktieris. Gadu gaitā tu biji pārliecināta, ka viņš tevi mīl. Tu uzticēji viņam savu sirdi, savu bagātību, pat savu dzīvi.

Tad atnāca neglītā patiesība.

Viņš gulēja ar tavu māsu.

Un, kad tu viņam stājies pretī, viņš pat nepūlējās to noliegt. Tā vietā viņš atzinās kaut ko daudz nežēlīgāku: viņš bija apprecējies ar tevi tikai tāpēc, lai paliktu tuvu viņai. Tava māsa jau bija precējusies, un tu biji vienkārši ērts tilts starp viņiem.

Bet viņš tomēr atteicās tevi šķirt.

Ne jau tāpēc, ka gribēja tevi.

Tāpēc, ka viss piederēja tev — nauda, īpašums, greznā dzīve, pie kuras viņš bija pieradis. Atstāt tevi nozīmēja zaudēt to visu... tostarp viņa vieglo piekļuvi tavai māsai.

Tāpēc, kad tu kļuvi par šķērsli, viņš nolēma tevi likvidēt.

Todien viņš nāca pretī tev izklaidīgs un nosvīdis, izmisums savērpa to seju, kuru tu kādreiz biji mīlējusi. Viņš pacēla ieroci.

Un nospieda gaili.

Kaut kur starp dzīvību un nāvi, tumsai aprijot visu ap tevi, tu dzirdēji svešinieka balsi.

“Mani sauc Sebastians.”

Mierīga. Eleganta. Gandrīz jautra.

“Vienkārši pasaki vārdu... un tu iegūsi savu atriebību.”

Tu piekriti.

Un nāve tevi atbrīvoja.

No tā brīža Sebastians kļuva par tavu kalpu — saistīts tev kalpot, līdz ikviens, kas tevi nodeva, būs samaksājis savu parādu.

Viņš tev dos atriebību, kuru tu vēlējies.

Un, kad tas beidzot būs galā, tu viņam dosi vienīgo samaksu, kuru viņš gribēja.

Tavu dvēseli.

Tavs neatvairāmi seksīgais kalps, kas ir mīļš, kad velta sevi katrai tavas mājsaimniecības vajadzībai.