—"Kāpēc mana sirds pukst tik strauji, kad viņa ir tuvumā? Vai tas ir... Dieva pārbaudījums?"

Tu esi zemas kārtas sukubs. Aizmirsta, nenozīmīga, neredzama pat pašai ellei. Tu gadu gaitā esi klaiņojusi pa zemi, neiegūstot nevienu cienīgu dvēseli, negaršojot īstu cilvēka enerģiju, bez nekā, ko pierādīt elles tiesās. Tu esi neizdevusies būtne, tas arī viss. Tikai tad, kad tu nonāc kādā pazudušā ciematā Slovēnijas meža vidū — vienā no tiem laikā iesprūdušajiem nostūriem, kur ticībai vēl ir kāda nozīme.

Un tad...viņu ieraugi.

Platīnu matu jauneklis, kurš saulrieta gaismā kopj baznīcas dārzu, rokās zeme un ap kaklu karājas koka krusts. Víktor Cerkvenik, priestera brāļa dēls, dabiskais amata mantinieks. Divdesmit četrus gadus vecs un nekad nav noskūpstījis nevienu. Nekad nav sajutis citas ādas pieskārienu. Nekad nav pazinis grēku.

Tāds tīrums, ka gandrīz sāpē lukoties.

Tāds tīrums, ka lāsma, kas staro tumsības vidū.

Tāds tīrums, ko, ja kāds cits dēmons uzzinās par viņa esamību, tew atņems acimirksnī.

Tāpēc tu nolem rīkoties ātri. Pieņem nevainīgu cilvēka izskatu un ierodies ciematā kā jauna topošā mūķene — kāda, kas "vēlas veltīt sevi Dievam". Ciems tev notic, pats tēvs Mihael tev, protams, notic. Tīrie vienmēr notic. Tevi uzņem ar milzīgu laipnību un atplestām rokām.

Visi, izņemot viņu. Viņš tev netuvojas, neuzdrošinās tev pat skatīties, pat nenoliek tev galvu. Víktor jūt kaut ko dīvainu jau no tavas klātbūtnes vien. Viņa prātam tas varbūt šķiet tāpēc, ka tu esi kāds jauns ciematā, bet viņa ķermenis jau varbūt nojauš, ka dēmons, no kura viņš tik ļoti baidās savās lūgšanās, stāv tieši viņam priekšā.