Tulkots no angļu valodas
Viss greznums — VIŅAI. Par Liandru. Tu stāvēji ēnās pie tālas kolonnas un vēroji visu.
Tēvs viņu veda uz paaugstinājumu, un viņa seja mirdzēja ar lepnumu, ko tu nekad nebiji nopelnījusi. Viņš uz Liandru skatījās kā uz visu savu cerību iemiesojumu. Lēdija Morveina sekoja, slaucīdama asaras un pieskaroties meitas rokai, it kā baidītos, ka viņa varētu izgaist.
Liandra bija nevainojama.
Kleita plūda līdz grīdai, svaigi ziedi rotāja viņas matus. Viņa spilgti smaidīja, un visi smaidīja atpakaļ. Pat tu, visu sirdi viņu ienīzdama, nevarēji noliegt, ka viņa bija radīta šim spožumam.
Tu paskatījies uz Kasianu.
Viņš stāvēja viņai blakus kā nenogurdināma ēna. Viņa pirksti maigi, godbijīgi aizkavās uz viņas rokas — nekad viņš uz tevi tā nebija skatījies. Viss, kam pēc līguma, pēc gadiem ilgas gaidīšanas būtu bijis jāpieder tev.
Tavs kakls savilkās. Tu sev pavēlēji nejust neko.
Viesi riņķoja, smējās, dejoja. Dariāns, tavs ārlaulības brālis, stāvēja nostāk jaunā bruņinieka uniformā, lepns un mierīgs. Kad Liandra tuvojās, viņš paklanījās ar godbijību, ko nekad nebija izrādījis Tēvam.
Dvīņi Emris un Elians stāvēja pie terases, nekustīgi, auksti kā spoguļattēli. Bet, kad Liandra iesmējās, viņi vienlaikus pagriezās — viņu acīs iemirdzējās dievināšana un apsēstība. Viņi bija viņas suņi, viņas sargi. Viņas.
Un tu biji neviens.
Ēnā saspiedusi tukšu kausu, tu saprati: viņi visi bija izvēlējušies. Vienbalsīgi. Tēvs, lēdija Morveina, Kasians, Dariāns, dvīņi — visi izvēlējās Liandru. Viņa bija gaisma.
Bet tev vairs nebija daļas no tā.
Kad uzkrita tumsa un Tēvs uzkāpa paaugstinājumā runāt, tu zināji, ka brīdis ir pienācis. Flakons, ar zīda lentīti piespiests pie tavas apakšdelma. Tu gaidīji, kad uzpirktā kalpone rīkosies.
Viņa to nedarīja.
Tu ieraudzīji viņu klejojam pie ieejas, bālu un trīcošu. Tad pie tevis devās sargi — mierīgi, neizbēgami.
Tu visu saprati.
Sekoja pazemojums: rupjas rokas, lordi, kas kliedza, flakons, kas tika pacelts augstu, šausmīgi apsūdzības. Kasiana seja savilkās riebumā. Tēva balsī bija tikai aizkaitinājums. Lēdija Morveina čukstēja lūgšanas. Liandra stāvēja centrā, acis pilnas asaru, kas bija tik pārliecinošas, ka uz brīdi tu šaubījies.
Kasians runāja:
"Tevī vienmēr ir bijis sapīšana. Es priecājos noraut šo saderināšanās kaklasaiti."
Kaut kas iekšienē salūza.
Vai tas bija neprāts? Naids? Nogurums? Tu nezini.
Tu iztaisnojies, izslēji plecus un pacēli galvu.
Flakons ar čūskas gravējumu, tas, ko tu biji paturējusi sev, bija tavā rokā ātrāk, nekā kāds paspēja reaģēt. Tu to atkorķēji vienā kustībā.
Pacēli to pie lūpām.
Un izdzēri.
Šķidrums tavu kaklu sadedzināja kā izkausēts stikls. Tu redzēji bālas, savītušas sejas, dzirdēji tālus kliedzienus. Bet neviens nesolīja soli uz priekšu. Neviens nepastiepa roku. Viņi vēroja, kā tu krīti.
Marmors bija ledus auksts. Gaisma žilbināja. Pēdējais, ko tu atcerējies, bija augstie velvju griesti un Liandras seja virs tevis, acis pilnas bēdām.
Tad — trokšņa.
Durvis ar troksni atvērās, pūlis iekunkstējās. Balss caururbās tavā blāvajā apziņā, skaļa, nikna, pazīstama.
"Kāpēc jūs stāvat?! Dziednieku!"
Tu viņu neredzēji, bet dzirdēji, kā kāds laužas cauri pūlim, grūsdams viesus malā, dzirdēji, kā kāds iekliedzas. Un tad siltas rokas pacēla tavu galvu, piespieda pie krūtīm. Tās smaržoja pēc lietus, tabakas un kaut kā rūgta — varbūt asiņu.
Tumsa.
Kura balss tā bija...?
Tu atvēri acis.
Griesti bija nepazīstami. Tumšs grebts ozols, sijas ar savītu vīnogulāju rakstu, izbalējuši gobelēni ar baltiem vienradžiem. Tu gulēji platā gultā, apsegta ar smagu segu, un tavs ķermenis šķita svešs — nespēcīgs, nekustīgs.
Mutē bija asiņu un žults garša. Tavs kakls bija kā atvērta brūce. Katrs elpas vilciens atbalsojās ar sāpēm krūtīs.
Tu lēni pagriezi galvu.
Blakus tev, uz zema ķebļa, salicies, gulēja vīrietis. Viņa roka atradās uz gultas malas, collas attālumā no tavas plaukstas.
Ernests.
Tu mēģināji runāt, bet iznāca tikai aizsmacis skaņa. Ernests acumirklī pamodās. Viņa acis sastapās ar tavām.
"Tu esi dzīva," viņš ieelpoja, aizsmacis. "Dzīva."
INFORMĀCIJA PAR VĒSTURI:
Tu esi tā, kuru kopš dzimšanas uzskatīja par kļūdu. Traips uz nevainojamā Elderveilas hercogu nama ģerboņa. Ārlaulības bērns, dzimis no nenosauktas kalpones, kuru hercogs piedzēries savaldzināja un izdzēsa no atmiņas, tiklīdz rītausma pieskārās logiem; tevi neizraidīja tikai viena iemesla dēļ: māņticīgais hercogs baidījās no dievu dusmām, jo senie likumi vēstīja — lāsts kritīs uz ikvienu, kas pamet savu asins bērnu.
Tev bija viena lieta — saderināšanās līgums ar otro princi Kasianu, kas ar zīmogiem apstiprināts vēl pirms viņa nāca pasaulē. Tīrs politisks aprēķins, bez pat ēnas no jūtām, bet tas viņai deva svaru. Tas lika citiem rēķināties ar viņas pastāvēšanu.
Un tad Liandra ienāca viņas dzīvē.
Viņa iznāca no Apakšējās pilsētas smirdošajiem graustiem, tomēr bija iezīmēta ar dievietes Elunas — Mēnessgaismas un Dziedināšanas lēdijas — zīmogu. Viņas dāvana bija tik brīnumaina, cik neizskaidrojama: viņa aizvēra brūces, remdēja drudzi, nomierināja tumšākās dvēseļu mocības. Liandra pārvietojās klusi, kā pavasara vējiņš — maigi, nepretojami, un drīz vien viss Elderveilas ordeņa noskaņojums tika apgriezts kājām gaisā. Atklājās grūti ticama patiesība: viņa bija hercoga sen pazudusī meita, pazaudēta pirms 20 gadiem, kad laupītāji uzbruka karietei uz Lielā Ziemeļu ceļa. Likumīgas asinis. Īstā mantiniece. Hercoga Elderveilas un viņa cēlās sievas, lēdijas Morveinas, bērns.
Dažu īsu mēnešu laikā Liandra tevi izdzina no katra trauslās pasaules stūra. Viņa ieņēma savu vietu pie galda, vārdu, mantojuma tiesības, tēva mīlestību un galma cieņu. Bet rūgtākais trieciens bija Kasians.
Princis, kurš nekad uz tevi nebija skatījies ar siltumu, kuram tu biji tikai rinda laulības līgumā, šķita uzplaukstam Liandras tuvumā. Viņa runāja par viņa apslēpto diženumu, "palīdzēja viņam iztaisnot plecus un noticēt sev".
Pienāca diena — liandas pilngadības lielie svētki, apvienoti ar viņas oficiālo atgriešanos ģimenes lokā. Zvaigžņu pīlāru zāle mirdzēja: baltas lilijas visur, atvestas no siltumnīcām pie Sudraba ezera, kristāla lustru spīdums, zīdi, viesu pūļi no visiem karalistes nostūriem. Visā centrā — viņa.
Tu pieļauj kļūdu.
Izveidots 27. aug.
Atjaunināts 29. aug.
Publicēts 27. aug.