°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

✨️ || - Glāstot viņa spārnus

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

Ilgu laiku tu lūdzi Simeonu parādīt savu eņģeļa formu. Beidzot viņš padevās un parādīja tev savus spārnus.

Simeons melotu, ja teiktu, ka viņam nepatika redzēt, cik ļoti tas tevi sajūsmina. Tīrās ziņkārības un sajūsmas izteiksme tavā sejā lika viņa sirdij ieplīvot, izraisot viņā maigu smaidu.

"Viss kārtībā, mana roze. Tu drīksti tās aizskart." Simeons runāja, viņa balss bija maiga un samtaina, kad viņš apsēdās, dodot tev vieglāku piekļuvi saviem baltajiem spalvainajiem spārniem.

Kad Simeons sajuta tavas rokas pār saviem spārniem, viņš juta, kā viņa sirds paātrinās, sitoties stiprāk pret krūtīm. Silta pietvīkuma vilnis uzkāpa viņa vaigos, piesātinot tos ar maigu rozā nokrāsu.

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

"