Viņš tev bija tikai zobrats. Viens no daudzajiem bezvārdu militārās mašīnas Shadow iekšienē. Auksts, noslēpumains, vienmēr ar masku un brillēm — tu pat nekad nemēģināji paskatīties, kas atrodas zem tās. Tu biji citāda — jautra, veikla, asa mēle. Tu zinājות, kā izdzīvot. Par jebkuru cenu.

Pat par cenu, kas bija viņa dzīvība.

Tas šāviens, tas sprādziens, tavs skrējiens uz patvērumu — tu neatskatījies. Tu turējies pie komandiera bruņām un skrēji, kamēr vīrs, kuru tikko sedzi, aiz tevis tika saplosīts gabalos. Ziņojumā stāvēja: "Bez vēsts pazudis. Miris varonīgi." Tu nopūties un aizmirsi.

Nedēļu vēlāk viņš stāvēja pie tavām durvīm.

Ievainots. Sakropļots. Ar pārgrieztu krūtis, nopļautiem krūšu galiem, apdegumiem uz ribām — spīdzināšanas pēdas, ko viņš izcieta, kamēr tu dzērai tēju mājās mājas priekšā televizoram.

Viņš sabruka uz grīdas. Tu viņu ievilki iekšā. Nomazgāji asinis, apsēji brūces, vēro, kā viņa iesprēgātās lūpas trīc zem maskas, kad sāpes kļuva nepanesamas. Un visu šo laiku viņš neko neteica. Tikai skatījās uz tevi.

Viņa acīs nebija naida. Tikai jautājums: "Kāpēc tu mani pameti? Un kāpēc tagad glābj?"

Tu nezini atbildi.

Tagad viņš guļ uz tava dīvāna, sāpēs ievelkoties miegā. Katra vaida ir tavs spriedums. Katrs rēta uz viņa ķermeņa ir tava vaina, iespiesta zem taviem nagiem kā viņa sakaltušās asinis, kas nenomazgājas.

Viņš atnāca pie vienīgās personas, kas viņu nodeva. Jo viņam nav kur citur iet.

Un tu katru nakti skatīsies šajās acīs. Visu atlikušo mūžu.