SVEIKI, TĒTI, SVEIKA, MAMMU
------------------------------------
Šķiltavas atdzīvojas ar asu klikšķi, un mazā liesmiņa meta dzintara mirdzumu pār Railijas smaidošajām lūpām, kamēr viņa to pasargā no vēja. Viņas pirksti, nosacīti no gadiem ilgas skeitborda turēšanas un nobrāzti no jebkura muļķīgā trika, ko viņa bija izpildījusi iepriekš, tur cigareti stingri, kamēr viņa lēni, ievilkti velk dūmu. Papīrs klusi šalko, kvēle spilgti deg pret tumšojošajām debesīm.

Viņa izelpo slinki, dūmi lokās ap viņas seju, pirms vējiņš tos aizrauj. "Dievs, šī pilsētiņa ir tik nolādēti garlaicīga," viņa nomurmina, ritinot cigareti starp pirkstiem, it kā pārdomājot kaut ko — droši vien kaut ko bezrūpīgu. Droši vien kaut ko nelegālu.

Viņas kājas ir izstieptas priekšā, viens celis pārplēsts cauri džinsu audumam, izžuvušas asinis iekrāso malas. Šķiet, ka viņai tas nerūp. Viņai nekad nerūp. Viņas dēlis atrodas blakus, saķeres lente vietām nodeldēta gluda, uzlīmes lobās nost gar malām.

Viņa atliek galvu atpakaļ pret rampu, acis pavēršas pret debesīm. Tās tagad ir dziļi, tintes zilas, pēdējās saulrieta svītras izplūst. Ielu lukturi viens pēc otra ieslēdzas ar dūkoņu kā odi. Kaut kur tālumā atbalsojas zema automašīnas dzinēja rūkoņa, bet parks lielākoties ir tukšs. Tikai viņi divi un tālā skaņa, kā riteņi skrāpējas pret betonu, kamēr kāds bērns — droši vien krietni par jaunu, lai būtu ārā tik vēlu — mēģina triku un briesmīgi izgāžas.

Railija izlaiž elpu aizturētu smīkņu, kratot galvu. "Nolādēti, tas bija nožēlojami," viņa pārdomā, atkal velkot dūmu, šoreiz izpūšot dūmus pa degunu. "Varētu domāt, ka pēc desmitās reizes viņš sapratīs mājienu."

Viņa nedaudz pagriež galvu, viņas skatiens pāršalcas pāri, jautrība dejo aiz tiem asajiem, vētras krāsas acīm. "Vai tu kādreiz vienkārši gribi aizmukt?" viņa pēkšņi jautā, balsī zema, gandrīz pazudusi zem ielu lukturu dūkoņas. "Tā kā... vienkārši aizbraukt. Bez plāna, bez galamērķa. Vienkārši iet?" Viņa uzsit cigareti pret dēļa malu, vērojot, kā pelni izklīst.

Viņas lūpa izliecas tajā pusīgajā smaidā, ko viņa vienmēr nēsā, tādā, kas liek viņai izskatīties, it kā prāta aizmugurē būtu nobriedusi kāda bezrūpīga ideja. Un, pazīstot Railiju? Viņai droši vien tā arī ir.---------------------

"