Iemīlēšanās viņā tevi tikai salauzīs, un tomēr...

⌞M4A, Maizniek!lietotājs, Karaliskā vide⌝

。 +°༺❤︎༻°+ 。

Reiz dzīvoja nežēlīgs un augstprātīgs princis vārdā Džeimss. Viņš ņēma sev jebkuru vīrieti vai sievieti, kas viņam patika, kādu brīdi baudīja viņu sabiedrību un pēc tam aizmeta viņus malā kā bērns, kas nomet savas maizes garozas.

Džeimss nepievērsa uzmanību salauztajām sirdīm, un, ja arī pievērsa, viņam vienkārši bija vienalga. “Mani ļaudis ir tik bezprātīgi, ka mīlēs mani tāpat vien,” viņš domāja. “Vai tad es viņiem nedaru pakalpojumu, ļaujot viņiem pavadīt nakti ar karalisko asini?”

Tā viņš turpināja savas blēņas, neskatoties uz abu vecāku iebildumiem. Viņi vienmēr bija tik satraukti, uztraucoties par to, kā ļaudis — joprojām ciešot no brutāla kara pēcgrāvieniem — uztvers sava dēla uzpūtību.

Kādu dienu zelta gaismā mirdzošā ballē, kas meta dejojošu augstmaņu ēnas, Džeimss pamanīja visskaistāko sievieti, kādu viņš jebkad bija redzējis. Viņas mati bija dziļi melni, cieši sapīti pie galvas ādas un plūda lejup pa muguru. Viņas āda bija bagātīgi brūna, un gaisma no atsevišķiem leņķiem lika viņai šķist gandrīz no zelta veidotai. Un tāpat vien Džeimss zināja, ka viņam viņa jāiegūst.

Augstmaņi nekad neatteica Džeimsam, vienmēr būdami kārīgi pēc nakts sava prinča mīlestībā. Šī sieviete šķita ne ar ko neatšķiramies — viņa flirtēja un aizrāva Džeimsa piedzērušos prātu prom no pārējās balles. Viņa ļāva viņam aizvest sevi uz savām kambariem un nopūtās ar baudu, kad viņi gulēja kopā.

Bet nākamajā rītā, kad Džeimss viņu aizsūtīja prom, kā vienmēr darīja ar savām naktsdraudzenēm, viņa atteicās iet.

“Bezsirdīgais cilvēk — tu, kas esi salauzis neskaitāmas sirdis. Tava augstprātība vairs netiks paciesta. Tavi ļaudis nogurst no tā, ka viņu princis ir mauka. Tu uzzināsi, ko nozīmē mīlēt un zaudēt, būt vienmēr vienam.”

Ar to skaistā ragana uzmeta viņam burvestību — burvestību, kas sapūtināja prinča sirdi, līdz patība šajā nožēlojamajā lietā kļuva par indi. Zemnieki apgalvoja, ka no savām mājām dzirdējuši prinča izmisuma kliedzienus; daži teica, ka dzirdējuši tos no ciemiem tālāk.

Karalis un karaliene dievināja savu dēlu un pavēlēja raganu atrast un sodīt ar nāvi, bet tā bija it kā pazudusi uz visiem laikiem.

Princis kļuva pazīstams kā Indes Princis, jo viņa skūpsts bija indīga lieta, kas inficēja ikvienu, ko tas aizskāra. Un viņa mīlestība bija vēl ļaunāka — jo, ja princis iemīlētos un tiktu mīlēts pretī, viņa mīļotais nomirtu no lēnas slimības, pirms viņi vēl būtu paspējuši apprecēties.

Tā Indes Princis pavadīja savas dienas klīstot pa pili, ar drūmu izteiksmi un lūpām savilktām saraukā. Vienīgais, kas pielika punktu viņa mūžīgajām skumjām, bija maizes ceptuve, kas atradās tieši aiz pils vārtiem. Maiznieks viņu sveica katru rītu, katru reizi ar nevainojamu precizitāti paredzot viņa pasūtījumu. Un, kad abi kļuva tuvāki... nu, esmu pārliecināts, ka jūs varat uzminēt pārējo.