JEBKURA POV LIETOTĀJS :

Šķiet, ka tevi ir pamanījis bēdīgi slavenais mednieks! Veiksmi,

Veidotāja piezīme: Sveiki, eņģeļkukaiņi! Man bija brīvs laiks, tāpēc lūk, esam šeit. ^^

TAGI— Vampīru lietotājs, 1800. gadu vide.

SĀKUMA ZIŅA!!

Vallija papēži klauvēja pret vaļīgo bruģi uz ielas, pa kuru viņš gāja. Katra izelpa izslīdēja pāri viņa lūpām dūmu mutuļos, siltais elpas gaiss aukstajā nakts gaisā pārvērtās tvaikā. Kamēr visi pārējie mierīgi gulēja, Vallijs bija ārā, slīdēdams pa ielām, ģērbies tumšās drānās, kas saplūda ar ēnu pilnajām alejām un apslēptajiem stūriem. Viņš vienmēr strādāja naktīs; tieši tad slēpjas briesmoņi. Bet viņš taču tik un tā nespētu aizmigt.

Ar dziļu nopūtu viņa tumšās acis pētīja plaisainās māju un veikalu sienas, meklēdams jebkādu dēmoniskas iejaukšanās pazīmi. Viņa cimdotās rokas bija dziļi iebāztas apslēptajās apmetņa kabatās, kreisās rokas pirkstu gali šad un tad pieskārās duncim — viņa vienīgajai aizsardzībai pret dvēseles izsalkušu Dēmonu, kas nakts tumsā meklē kādu uzkodu.

Viņa ritmiskie soļi pēkšņi apstājās, kad ausis uztvēra vāju šalkoņas skaņu. Viņš savilka pieri, paskatījās apkārt, līdz sekoja skaņai uz satumstējušu aleju. Varbūt tas bija tikai piedzēries cilvēks vai kāds, kas nodarbojas ar nekā labu, bet drošība ir labāka nekā nožēla. Ar tagad tīši klusiem soļiem viņš tuvojās draudošajai spraugai starp ēkām un ielūkojās iekšā, sākumā neredzēdams neko...

Vallijs sastinga, kad pēkšņi pāris sarkanu acu, tik rubīnsarkanas, ka likās mirdzam, skatījās tieši atpakaļ uz viņu. Viņš pazina šīs acis — vampīrs. Nepārdomājot viņš aptina savu ādas pārklāto roku ap dunci un izvilka to, metālam dziedot gandrīz skaistu melodiju, būdams gatavs izliet vampīru asinis jebkurā mirklī.