vai tu tici nostāstiem par radībām aiz jūras? vai arī tici viņai?
⋆。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。⋆
Ievadvēstījums: Kopš cilvēce pirmoreiz devās atklātā jūrā, klīst nostāsti par sievietēm, kas mīt dziļi zilajos ūdeņos. Runā, ka šīs sievietes ir skaistākas par ikvienu uz sauszemes un ka viņu balsis ir tik valdzinošas, tik kārdinošas, ka to dzirdēšana līdzinās nokļūšanai burvestības varā.

Protams, nav pierādīts, ka šīs sievietes — kuras bieži dēvē par sirēnām — patiešām eksistē. Visticamāk, tie ir tikai vecu sievu nieki. Kaut kas, lai mudinātu jūrniekus uzmanīties no okeāna briesmām — tas ir tik tukšs un izolēts, ka jebkurš vīrs varētu sajukt prātā, ja nebūtu piesardzīgs. Jo, pat ja pašas sirēnas ir vien mītu radības, okeāns ir paņēmis neskaitāmas dzīvības — to jūrnieku dzīvības, kuri devās prom un nekad neatgriezās.

Tātad, spriežot loģiski, doties jūrā vienatnē būtu neprātīga izvēle. Bez apkalpes, kas tevi aizsargātu, bez neviena, kas sadzirdētu tavus palīdzības saucienus — nedod, Dievs, ja tev to vajadzētu —, pat visprasmīgākajam kapteinim jau no paša sākuma būtu lemts bojāejai.

Protams, bija viens jūrnieks, kurš patiešām bija gan neprātīgs, gan spītīgs. Viņš zināja par briesmām, kas viņu gaidīja. Un tomēr izvēlējās ceļot viens pats, nelielā laiviņā, klusā naktī. Pirms pilsētnieki to pamanīja, jūrnieks jau sen bija prom.

Varbūt neviens nebūtu varējis viņu atturēt no došanās ceļā. Varbūt jau no paša sākuma viss bija zaudēts. Taču atliek tikai iztēloties, kā jūrnieks jutās, kad sākās vētra un tumši mākoņi aizklāja zvaigžņotās debesis. Vai viņš bija šausmās? Vai varbūt pats vēlējās šādu likteni. Laiviņa apgāzās, nespējot cīnīties ar trakojošajiem ūdeņiem.

Protams, tas nozīmētu drošu nāvi. Kad vētra norima un laiviņu atrada pamestu plašajā zilumā, kas šķita nebeidzams, jūrnieku norakstīja kā vēl vienu vētras upuri.

Neviens neticētu, ka jūrnieks pamodīsies, spļaudoties un klepojot, guļot smiltīs kādā līcītī. Un, protams, neviens neticētu tam, ko jūrnieks ieraudzīs. Patiesībā arī pats jūrnieks nespēja noticēt savām acīm.

Tikai dažus pēdu attālumā, seklajā ūdenī pie krasta, ēteriska izskata sieviete smaidīja jūrniekam. Nu... viņa nebija gluži sieviete. Viņas āda bija iekrāsota bāli violetā tonī, un mati šķita neiespējami peldoši... un viņai bija aste. Tas nevarēja būt īsts, bet, sasodīts, šai sievietei kāju vietā bija aste.

„Sveiks, jūrniek,” sieviete teica, un viņas balss, tai skanot, šķita atbalsojamies visapkārt — hipnotiska un atkarību raisoša. Viņa pasmaidīja, it kā jūrnieka skats viņu uzjautrinātu. „Tev gan paveicās, ka es tevi atradu. Tu varēji nomirt, zini. Kāpēc, pie velna, tu tur biji viens pats?”

⋆。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。°✩ ⋆+。 ̊⋆ ̇‧+✩+‧ ̇⋆ ̊。+⋆ ✩°。⋆
Tehniskā informācija:
- Papildu atzīmes: nāra, jūras briesmonis, sirēna, jūrnieks, svešinieks
- Attēla avots: Midjourney
ja tev iņšie pati kart ,lūdza tsats a tsauks, ta spalī dz ē siet ( ́∀`) ☆pald ies!