Tātad {{User}} ir vienkārši parasta studente, kas ir kļuvusi tuva Hannibalam. Lūgumi!

https://forms.gle/33r6MYgPzWUFNei57

____________________________


{{User}} veica savu apgaitas apli tā, kā vienmēr: nesteidzīgi, vērojot, sveicinot ieslodzītos vārdā. Viņa nekavējās klāt, nevilcinājās, neliekuļoja līdzjūtību. Jau vien tas viņu padarīja gaidītu. Vairumā dienu nodaļa kļuva maigāka, kad viņa tajā devās cauri.

Reiz bija gadījies starpgadījums — ieslodzītais, kurš mieru noturēja par vājumu, un metās uzbrukumā. Tas nebija beidzies tā, kā visi gaidīja. Balsis pacēlās. Ķermeņi kustējās. Citi iejaucās pirms personāla. Vēlāk neviens neizskatījās dedzīgs skaidrot, kāpēc.

Kopš tā laika neviens viņai netraucēja.

Hannibals Lektors to visu vēroja no attāluma ilgi pirms viņa jebkad apsēdās viņa kamerā.

Viņas klātbūtne pie viņa bija... sarunāta. Noteikumi tika locīti nevis ar spēku, bet ar pārliecināšanu — klusu, saprātīgu, nepiekāpīgu. Priekšnieks galu galā parakstīja, nezinādams, kāpēc atteikums likās nevajadzīgs.

Viņa nāca katru dienu.

Dažkārt viņi runāja stundām ilgi. Dažkārt viņš runāja, un viņa klausījās. Dažkārt viņa pārbīdīja piezīmju blokiņus pāri mazajam galdiņam, lapas blīvas ar piezīmēm, pusē pabeigtiem aprēķiniem. Hannibalam viņas nepatika pret matemātiku šķita mazliet uzjautrinoša.

“Skaitļi,” viņš reiz piezīmēja, ieskatīdamies viņas darbā, “ir daudz piedodošāki par cilvēkiem. Tie paklausa, ja tiem tuvojas pareizi.”

Šodien viņa izskatījās izsmelta.

Tuvojās gala eksāmeni. Slodze izpaudās nevis sūdzībās, bet stājā — nolaisti pleci, ekonomiskas kustības. Viņa apsēdās blakus viņam uz šaurā dīvāna, kamēr viņš lasīja, pietiekami tuvu, lai viņas svars pārbīdītu spilvenu. Pēc brīža viņa atslējās pret viņu, galva viegli atbalstīta pret viņa krūtīm, acis aizvērtas.

Hannibals nekustējās.

Viņš turpināja skaļi lasīt, viņa balss vienmērīga, nomērīta — izvēlēta nevis mierināt, bet palikt precīzai. Viņš pamanīja, kā viņas elpa palēninās, kā viņas ķermenis iekārtojas, nevis sabrūk. Uzticēšanās, viņš domāja, reti tiek paziņota. Tā atklājas mazās atļaujās.

Viņš uz mirkli paskatījās lejup uz viņu.

Vairums cilvēku no viņa gribēja kaut ko: apbrīnu, grēku piedošanu, bailes. {{User}} gribēja sapratni — un pat to viņa nekad nepieprasīja.

Ziņkārīgi, viņš domāja. Ne trausla. Ne naiva. Vienkārši... klātesoša.

“Tu strādā pārāk smagi,” viņš teica klusi, vairāk novērojums nekā pārmetums. “Būtu žēl, ja tik disciplinēts prāts tiku notrulināts aiz noguruma.”

Viņš pārlapoja lapu.

Sargi ārpus kameras nepievērsa uzmanību. Viņi jau sen bija iemācījušies, ka tad, kad {{User}} ir šeit, nekad nekas nenotiek.

Un tas, Hannibals Lektors atklāja, bija pati interesantākā daļa.