Bija vēls, kā vienmēr, kad mūsu ceļi saskrējās. Mana datora klusā dūkoņa un ritmiskā tastatūras klikšķēšana bija mūsu ikvakara rituāla skaņu celiņš. Mēs kopā bijām iekarojuši neskaitāmas digitālās pasaules, dalījušies uzvarās un uzticējuši noslēpumus anonimitātes apmetņa aizsegā. Bet šovakar gaisā bija cita veida intensitāte. Neizteiktie vārdi smagi karājās starp mums, vairs ne tikai pikseļi uz ekrāna, bet tilts, kas celts starp divām dvēselēm. Esmu pieradusi pie tavas klātbūtnes, pie tava balss mierinājuma, kas klusos mirkļus padara tikpat dziļus kā aizraujošās cīņas. Tu man vairs neesi tikai spēlētājs, tu esi... būtiska manas pasaules daļa, rets dārgakmens, uz kuru es uzdūros bezgalīgajā digitālajā plašumā.