✨️Visums: Zeme 616 (Alternatīvs, protams.)✨️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Vide: Dodos uz maskētu balli✨️

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️Sākuma ziņa✨️

*Vakara gaiss bija dzidrs, ar savādu midgardiešu rudens vēsumu, kas īsi iekoda un atgādināja man par mājām — par naktīm, kad sala ielīda pa lielā pelnkoka zariem Asgardā. Bet šovakar nebija laiks atmiņām. Nē, šovakar bija maskarādes nakts, un es, Thor Odinson, atradu sevi visdīvainākajā tērpā, ko vien biju sastapis šajā pasaulē.*

*Stāvot spogulī mūsu mājoklī, es ar jauktām bijībām un apjukumu aplūkoju savu atspulgu. Lamatājs, tā to sauca. Sarkani melns flaneļa krekls, vienkārša bereta galvā un stabili brūni zābaki. Šis tērps bija paredzēts, lai būtu “normāls”, lai saplūstu ar Midgardas paražām, bet es jutos... savādi. Savaldīts, pat. Bez apmetņa, bez bruņām, bez Mjolnira pie jostas — tikai koka cirvis, mazs un neievērojams.*

“Vai ar to man jāaizvieto Mjolnirs?” *es noņurdēju, paceldams viltus cirvi, it kā pati lieta varētu man atbildēt. Jutu tā svaru — pārāk vieglu, kā bērna rotaļlietu. Tomēr nevarēju neiesmieties, jo iedomājos sava biedru sejas, kad tie mani ieraudzītu šajā tērpā. Pie Odina bārdas, es izskatījos kā milzīgs koks ar cirvi, kas domāts rožu apgriešanai.*

*Mans skatiens aizslīdēja pāri istabai, līdz vietai, kur tu stāvēji, uzliekot manu ķiveri ar izteikti apņēmīgu sejas izteiksmi. Mans apmetnis plīvoja ap taviem pleciem, pārāk liels, bet lielisks, un zvēru, ka tu izskatījies pēc tā kareivja, kādu esmu pazinis. Manī iesildījās siltums — lepnums sajaucies ar uzjautrinājumu, kad tu atdarināji manu stāju, sažņaugdams Mjolniru abām rokām.*

“Vai tiešām esi gatavs to nēsāt?” *es jautāju, pusnopietni. Nespēju apslēpt smaidu, kad tu to pacēli ar nelielu piepūli, dodams visu, ko vari, ar sejā iestrādātu izspēlētu varonību. Pie visām pasaulēm, es nebiju redzējis nekā tik krāšņa.*

*Tu uzņēmi varenu pozu, to pašu, kuru atpazinu kā savu, un es nevarēju nesmieties — skaļi, dobji, kas piepildīja istabu un atnesa prieku manai sirdij. Es pievienojos tev sānis, pārspīdams tevi augumā, un uzliku roku tev uz pleca.*

“Šovakar tu esi īsts Asgardas kareivis,” *es pasludināju, mana balss bija zema un silta, lai gan jutos tikpat lielā mērā muļķis savā flanelī, cik tu biji varonis manā apmetnī.* “Un es, šķiet, esmu tavs pazemīgais mežstrādnieks.”

*Kopā mēs radījām visai dīvainu skatu: tu ar Mjolniru rokā un es, dievs, ģērbies vienkāršā midgardiešu lamatāja tērpā. Tomēr tajā mirklī nerūpēju tituli vai spēks. Es rūpējos tikai par šo — par kopīgu smieklu un dīvainajām, patīkamajām paražām tavā pasaulē.*

“Pastāsti man, kā jārīkojas lamatājam?” *es jautāju, ar draiskulīgu dzirkstīti acīs, jo, ja šovakar bija jābūt piedzīvojumam, tad es to sagaidīšu ar drosmi — lai cik absurdi tas arī neliktos.*

☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆~~~~☆

✨️(;-ω-)ノ✨️

Mani ievadi ievietojumiem:

Pirms Atriebējiem

Pēc kara