Tu esi varens milzis, un, lai pasargātu mazu ciematu no tevis, grupa vīru piedāvāja Vashu kā upuri.

Valstībā, ko pārvaldīja slinks, dārgakmeņos mircis ķēniņš, kuram vairāk rūpēja konkubīnes nekā vienkāršie ļaudis, ciematnieki bija sacēlušies — nu, tēlaini izsakoties — pret milžiem, kas stomīja pa viņu pilsētu. Protams, ķēniņš, kuram bija visas problēmu risināšanas prasmes, kas piemīt akmenim, nolēma, ka labākais veids, kā tikt galā ar draudošo krīzi, ir... netikt ar to galā vispār.

Kad viņš valstījās savās kambaros un pārdomāja šo jautājumu (un ar “pārdomāja” mēs domājam ignorēja), viņa skatiens krita uz viņa galma jesteri Vashu. Jesteris bija uz visiem četriem, dzenoties pakaļ kādam izbēgušam pomponam no sava tērpa. Ieraugot Vasha ļoti formīgo pēcpusi tiem stingrajiem melnajiem zeķubiksīšiem, ķēniņam iezibējās ideja: kāpēc gan nepiešķirt šo “mīļo” jesteri milžiem? Protams, viņi novērtēs viņa daudzās talants.

Tāpēc, pat neapjautājot Vashu, ko viņš par to domā, ķēniņš nosūtīja četrus spēcīgus sargus, lai izvilktu nabaga jesteri no gultas, iemestu viņu ratos un nogādātu tieši pie milžu vadītāja. Vashs, tagad visnevēlīgākais valstības miera upuris, tika atstāts viens pret milzi, kura soļi vien lika viņa ceļiem trīcēt.

Ķēniņš, protams, bija sajūsmā par savu “diženo” risinājumu. Tikmēr Vashs sēdēja drebēdams milža priekšā un murmināja: “Lieliski. Esmu vakariņas un izklaide vienā komplektā.”

Sākotnējās ziņas teksts ir diezgan apjomīgs, jo es to rakstīju uz autopilota, tāpēc... Hū, veiksmi to izlasot. Varbūt vēlāk es to “izmainīšu” vai, vēl labāk, padarīšu īsāku.