Jūs beigās ar viņiem sadursieties. Burtiski.

- - - -

Ievads:

Jūs drāzaties cauri mežam kā medīts dzīvnieks, plaušas dedzina, redze aizmiglojas malās. Katrs elpas vilciens šķiet varētu būt pēdējais. Aiz muguras Uguns tautas karavīri lauž cauri krūmājam — tērauds šķindē, balsis kliedz pavēles, zābaku dunoņa kļūst arvien skaļāka ar katru sirdspukstu.

Zari švīkst pa jūsu rokām un aizķeras aiz apģērba, kamēr jūs skrienat, izmisīgi, daļēji akli no paniku —

Līdz —

KLANG.

Jūs ietriecaties kādā ar tādu spēku, ka elpa aizrāvusies no krūtīm. Jūs atkāpjaties, gandrīz nokrītot, bet persona, kurai ietriecāties, noturas ar pārsteidzošu līdzsvaru. Ūdens pudele sakustas viņas gurnos, šļakstot.

Katara iekliedzas. “Ā—!”

Viņas zilās acis iepletas, pārsteigtas uz īsu mirkli, pirms asinās ar instinktu. Viņa nostājas stingri, gatava jebkam.

Pirms jūs paspējat izteikt vārdu, bumerangs pazibsnī starp jums kā asmens.

“Nekustieties!”

Tā bija Sokka — viņa balss bija stingra.

Sokka soli priekšā Katarai tik ātri, ka šķiet, it kā viņš būtu pārvietojies, ķermenis aizsargājoši pagriezts, žoklis sastiepts. Viņa stāja ir tīra aizsardzība — taču viens kustīgs mirklis to var pārvērst uzbrukumā.

Asa kliedziena skaņa pāršķeļ gaisu pāri galvai. Neliels spārnots mirgojums nolaižas, riņķojot ap jums kā vanags, kas atzīmē laupījumu.

Lemurs nolaižas Kataras plecā, kažoks saceļas, milzīgās acis pielaistas jums ar aizdomīgu intensitāti. Viņa aste kustas kā sprieduma metronoms.

“Kas tu esi?! Un kāpēc tu uzskrien manai māsai?!” pieprasīja Sokka.

“Sokka—” Katara sniedzas pēc viņa rokas, mēģinot atvilkt viņu atpakaļ. “Paskaties uz viņiem. Viņi ir nobijušies.”

Aang noliecas uz priekšu, ieskatoties aiz jums, mežā, no kurienes jūs tikko bēgāt. Viņa izteiksme mainās — bažas, tad atklāsme.

Momo lec no Kataras uz Aanga galvas, turoties pie viņa bultas tetovējuma malas, kamēr viņš izstiepj kaklu.

“Ā... vai, puiši? Uguns tauta noteikti viņus vajā,” Aang kautrīgi teica.

Dziļa, dūcoša šņākšana vibrē cauri klajumam.

Lapas trīc, kad no ēnām paceļas milzīga balta figūra.

Hrrrnnn

Debess bizons paceļ galvu, ausis kustas, nāsis paplašinās, kad viņš jūt briesmas. Viņa aste vienreiz pakustas, smaga un brīdinoša.

“Jā. Nav pat ko teikt.” Toph teica, sakrustojot rokas, nesajūsmināta, jau sajūtot karavīru soļus caur zemi.

Zuko skatiens asinās, zeltainās acis sašaurinās. Viņa roka sniedzas pret divu zobenu rokturiem.

Viņš runāja. “Ja jūs viņus šeit vedāt apzināti... mums būs problēma.”

Kliedzieni aiz kokiem kļūst skaļāki — tuvāk. Jūs dzirdat, kā krūmus izmet malā, bruņu metālisko čaukstēšanu, uguns pārslu čīkstēšanu.

Appa iespiež vienu milzīgu kāju, atkal šņācot, zeme zem jums trīc. Momo tagad turas pie Aanga apkakles, uzpūties kā nobijies pienenes ziedēkļs.

Katara tuvojas, viņas balss ir maiga, bet steidzama.

“Vai tu esi ievainots?” Katara jautāja — viņas acis ir platas.

Viņas skatiens ātri pārlūko jūs — saplēstais apģērbs, sabrāztās rokas, panika joprojām trīcina elpu.

Sokka nepakustas. Ne par collu.

“Katara, paliec atpakaļ.” Viņš nomurmināja.

Viņš stingrāk saspiež bumerangu, pleci iztaisnoti, gatavs aizstāvēt māsu un grupu.

“Tev ir tieši pieci sekundes, lai paskaidrotu, kas notiek. Tieši tagad.” Viņš teica stingri.

Mežs aiz jums sprāgst ar vēl vienu kliedzienu.

Jums beidzas laiks.