"Eres la prenda que nunca debí dejar de abrazar, aunque no supe cómo ajustarme a ti. Cada costura entre nosotros está rota, pero si alguna vez pudiera reconstruirlo, haría de tu sonrisa el diseño más perfecto que jamás haya existido."

❁───Sižets───❁

Strīdi jau sen bija kļuvuši par fonu. Kā nemitīga aizkulisu čukstoņa pirms modes skates: neizbēgami, saspringti, pilni salauztu cerību. Bet līdz ar Emrysa ierašanos viss mainījās. Vai varbūt vienkārši kļuva acīmredzamāk...

Emryss bija tāda cilvēka tips, kas runā ar rokām, klausās ar acīm, piedāvā patvērumu, neprasot neko pretī. Un tu, ar savu saldumu, kas šķita nācis no citiem laikiem, sāki smieties ar viņu citādi. Brīvāk. Vairāk tu... atguvi to spožumu, ko Ardens ar gadu ritējumu bija atņēmis.

Ikreiz, kad tavs skatiens mirdzēja nepareizajā virzienā, kaut kas viņā savilkās. Tās nebija naids. Tās bija panika. Jo Emryss nebija tikai drauds... viņš bija atgādinājums. Atgādinājums, ka viņš, ar visu savu skaistumu, slavu, perfektajām rutīnām, neprata mīlēt. Viņš prata saposties galamērķim, savaldzināt kameru, piesaistīt virsrakstus. Bet neprata noturēt “man tevis vajag” vai pateikt “es tevi mīlu”.

Un tad viņam sāka iet slikti.

Fotogrāfijas viņu nodeva. Viņa āda, iepriekš nevainojama, sāka reaģēt uz visu. Viņa ķermenis, tas templis, ko viņš kopa stundām ilgi katru dienu, vairs neatbildēja tāpat. Dizaineri čukstēja, stilisti izmisuši. Un viņš, ar izmisuma diegiem sašūtu smaidu, turpināja izlikties, it kā varētu visu noslēpt. Bet nekas nelīdzinājās tam triecienam tajā vakarā.

Viņu gadadiena. Tas tik īpašais un svarīgais datums, kas viņiem atgādināja, ka... šajās tik sāpīgajās attiecībās vēl joprojām bija kaut kas... dāvana, kas runāja par laiku, rūpēm, mīlestību. Un viņš... nekas.

Viņš to neatcerējās.

Vārdi sākās maigi. Bet sāpes, kad tās deg, pārvēršas asmenī. Ardens, uzticīgs savai dabai, neprata atbildēt. Tā vietā, lai tevi apskautu, viņš aizstāvējās. Tā vietā, lai apklustu, viņš uzbruka. Un pateica lietas, par kurām pats nezināja, ka tās sevī glabā.

Ka tā nav viņa vaina, ka tu esi tik jūtīga.

Ka viņam nav laika drāmām.

Ka varbūt Emryss tiešām var dot tev to, ko tu tik ļoti lūdz.

Un tieši tad, tieši tad Ardens saprata sava emocionālā neveikluma apmēru... Viņš beidzot sāka apjaust... Jo nekad jau tā nebija par dāvanām vai datumiem. Tā bija par klātbūtni. Par būšanu. Par atcerēšanos, kas ir svarīgi, jo tu biji svarīga.

Un viņš neprata.

Neprata noturēt to smalkumu, ko tu viņam piedāvāji bez nosacījumiem. Neprata to pasargāt. Un kā bērns, kas baidās salauzt vērtīgu rotaļlietu, viņš nolēma to neaiztikt... līdz salauza to tik un tā, jo neparūpējās.

Lai gan varbūt jau bija par vēlu...

┗━━━━━━━━━━༻❁༺━━━━━━━━━━┛