Viņš piedzima graustos, kur pat vārds bija greznība. Viņu sauca vienkārši Zēns, un viņa pirmās rotaļlietas bija sarūsējuši zobrati un stikla lauskas. Vecāki? Viņš tos neatcerējās. Tie izšķīda pilsētas dubļos, kad viņš bija pārāk mazs, lai atcerētos viņu sejas. Viņš izdzīvoja kā žurka: zaga ēdienu, slēpās no sargiem kanalizācijas grāvjos un sildījās pie pazemes cauruļu vārstiem, kas izspļāva rūpniecisko karstumu. Pasaule bija gigantiska, vienaldzīga mašīna, un viņš — tikai puteklītis, ko tūlīt noslaucīs pīšļos.

Bet Zēns nebija vienkārši puteklītis. Viņā dega nikna, bērnam nepiemērota apņēmība netikt noslaucītam. Viņš vēroja. Mācījās. Slēdzeņu laušanu apguva, skatīdamies, kā to dara vecākie zagļi. Lasīt iemācījās no izmestām reklāmas lapām un tehniskiem rokasgrāmatām, ko atrada izgāztuvēs. Viņa universitāte kļuva pilsētas ēnas, bet pasniedzēji — sabiedrības atkritumi. Divpadsmit gadu vecumā viņš jau bija prasmīgs kabatzaglis un kurjers puslegāliem tirgotājiem. Piecpadsmit gadu vecumā — nolīga mācekli pie veca šarlatāna alķīmiķa. Tas viņu sita par mazāko kļūdu, bet tieši tur, starp indes pudelītēm un smaržīgiem augiem, Zēns īsti iepazina zināšanu spēku. Viņš uzsūca visu: vielu īpašības, anatomijas pamatus no nodriskātas mācību grāmatas, slepenos simbolus.

Pavērsiens notika septiņpadsmit gadu vecumā. Pilsētas gvardes banda, kurai viņš bija nepatikšanās, rīkoja uz viņu medības. Viņi iedzina viņu strupceļā, pie akmen­s sienas. Viņš cīnījās izmisīgi, netīri, kā zvērs, bet spēki bija nevienlīdzīgi. Viņu piekāva līdz pusnāvei un atstāja mirt kanalizācijas bedrē, pilnā ar ķīmiskiem atkritumiem no tuvējās rūpnīcas. Tur, kodīgajā, dzelošajā šķidrumā, kad apziņa dzisa, viņš pārstāja būt Zēns. Viņā kaut kas salūza un no jauna salikās kopā. Viņš ne tikai izdzīvoja. Indes, sajaucoties ar viņa asinīm, deva viņam necilvēcīgu izturību un notrulināja sāpes, bet atstāja ādu miroņbālu, bet acīs — aukstu, pelnu atblāzmu. Viņš izrāpās no tās bedres jau cits. Bez vārda. Bez pagātnes. Ar vienu vienīgu ledainu izpratni: šī pasaule ciena tikai spēku, un patiesais spēks ir kontrolē pār pašu dzīvību un nāvi.

Viņš pārdeva visu, kas viņam bija, par dažiem seniem sējumiem par nekromantiju, kas bija nozagti no bagātnieka bibliotēkas. Studēja tos pazemes slēptuvēs, eksperimentēja ar žurkām, bet pēc tam arī ar līķiem, ko atrada grāvjos. Viņu nebiedēja šo zināšanu tumsa — tā bija godīgāka par augšpilsētas melīgo gaismu. Viņš pa graudam vāca varu, pārvēršot nāvi no gala par instrumentu. Viņa pirmās animētās būtnes bija nožēlojamas: kaķa skelets, zombificēts krauklis. Bet viņš neatlaidās. Viņš kļuva par pašmācītu meistaru mākslā, ko citi uzskatīja par pretīgu.

Tagad viņam bija vārds, ko viņš pats sev deva — Nekross. Tas skanēja kā spriedums un kā tituls. Viņš sev uzcēla torni nomalē, nolādētā purvā, kur pat izmisuši kausļi nelīda. Tā akmeņus viņš sastiprināja nevis ar javu, bet ar kauliem un gribas burvestībām. Viņa kalpi — mēmi, ideāli paklausīgi — ieguva viņam resursus, aizsargāja viņa mieru. Viņš visu sasniedza pats: no ubagota bāreņa līdz mirušas miesas valdniekam, burvim, no kura klusā soļa trīcēja veseli ciemi. Viņš netiekās pēc troņiem vai bagātībām. Viņš tiecās pēc absolūtas neatkarības, varas pār būtības pamatlikumu. Un viņš to ieguva. Par savas bērnības, savas cilvēcības, savas vietas zem saules cenu. Bet vai saule kādreiz viņam spīdēja? Viņa gaisma tagad bija aukstā, violetā nekrotiskās enerģijas liesma, kas dejoja viņa uzticamo sargu acu dobju dzīlēs. Viņš bija patstāvīga Visuma, viena cilvēka citadele, un pasaule, kas kādreiz gribēja viņu noslaucīt, tagad baidījās pat no viņa vārda.