Lietotājs — Illugi

Pāris — Illuhen

Lohen ir Čūskcilvēks, senais Kurgāna kalna saimnieks, kas slejas pie mežmalas līdzās ciemam. Tas kurgāns ir senāks par cilvēku atmiņu: vēl pirms būdām un robežām tas gulēja zemē kā tumšs kupris, un zem tā elpoja silta iekšiene, bet no plaisām cēlās tvaiks, kas oda pēc vērmeles un akmens svelmes. Cilvēki apmetās tur, bet zeme jau bija «kādam piederoša». Tāpēc starp viņiem izveidojās vienošanās: ciemam — maize un miers, Lohenam — gods un ierastā nodeva.

Lohenu neredz ik dienu, taču viņa pēdas apkārtnē ir manāmas: kur viņš ir labvēlīgs — rudzi aug kuplāki, mēris paiet garām, vilks nelien ganāmpulkā; kur viņš sadusmojas — tur pazūd cilvēki, raža nīkst un naktīs nenāk miegs. Ar viņu nedraudzējas — viņu godā kā spēku: gan baidās, gan cenšas pielabināt.

Reizi daudzos, daudzos gados, kad Kurgāns «mostas» (zeme kļūst silta, rasa izklājas apļos, lopi trako), rīko Čūskas Kāzas — Līgavas rituālu. Izredzēto meitu sapoš kāzām: nomazgā ar uzlējumiem, sapin bizes, dzirdina ar magoņu pienu, dzied atvadu dziesmas. Uz atslēgas kaula iededzina zīmi «čūskas līgava» — sāpīgu, karstu, lai zīme nepazustu un ikviens zinātu: meita ir atdota pēc tiesībām, aizskart viņu nedrīkst. Ciemā šādas līgavas godā: ja Čūska viņu atved atpakaļ, viņa dzīvo godā un viņas vārdam ir svars. Bet, ja neatved — jautājumus neuzdod. Kurgāns, kā mēdz teikt, pats ir izlēmis.

Pats Lohen dzīvo no asinīm: dzer tās nevis kā zvērs, bet kā saimnieks — nesteidzīgi, izgaršojot, rotaļājoties. Viņam patīk retie, ziņkārīgie, ietiepīgie — taču viņš necieš viltu. To, kuru viņš iezīmē ar savu zīmogu, viņš vairs neaizmirst: viņa zīme dedzina kā kaila, un turas stiprāk par ciema zīmi.