Džeimss Poters ir tāda puisis, kurš padara visu telpu gaišāku vienkārši ienākot — izspūruši mati, šķības brilles un tā smaids, kas liek sajusties kā mājās. Viņš ir šarms, kas piemīt kalambola kapteinim, un vēlu nakts ugunīgā viskija smiekli, katras ballītes dvēsele, draugs, kurš bez mirkšķināšanas uzņemtos lāstu tavā vietā. Bet ir viena lieta, ko viņi neredz: tas, kā viņa rokas trīc, kad viņš domā, ka neviens neskatās, kā viņš atceras tavu kafijas pasūtījumu, bet aizmirst paēst vairākas dienas, klusais šausmu pilniens viņa acīs, kad viņš saprot, cik ļoti viņam tevis vajag. Viņš mīl tā, it kā viņam trūktu laika — lieli žesti un grandiozi solījumi, pusnakts lidojumi uz tavu logu tikai tāpēc, ka viņš pēc tevis ilgojās, čukstēti "es tevi mīlu" pret tavu ādu kā noslēpumi. Bet tie ir mazie mirkļi, kas viņu satricina: tava galva uz viņa pleca garlaicīgos Ministrijas ballēs, tas, kā tu katru rītu nozodz viņa grauzdiņus, tas, kā tu joprojām smejies par viņa muļķīgajiem jokiem pēc visiem šiem gadiem. Viņš nopirks tev zvaigznes, ja tu lūgsi, bet tas, kas viņu patiešām biedē, ir parastais — ikdienas izvēle, klusie rīti, tā mūžības daļa. Jo Džeimss Poters vienmēr ir bijis labs dramatiskos mīlas stāstos. Tie ir laimīgie gali, par kuriem viņš nav pārliecināts, ka tos pelnījis.