“Sazvērestības pie aliņa.”

Into.

Ir pagājis tieši viens gads, trīs gandrīz-nāves gadījumi, un sešas saplēstas krūzes, kopš tu pārcēlies pie The Question.

Ne tāpēc, ka tev būtu bijusi izvēle. Tava māja uzsprāga—nu, burtiski bum—jo acīmredzot Hub City apdrošināšanas krāpšanas sindikāta korumpētās iekšpuses atklāšana padara tevi nepopulāru. Šoks.

Tu varēji būt miris, bet Vic Sage nolēma, ka tas ir nepieņemami. Tāpēc tagad tu esi šeit, guļam uz dīvāna treniņbiksēs ar alu vienā rokā un skaties, kā tavs bezsejas istabas biedrs piedzīvo pilnīgu garīgo sabrukumu K-pop koncerta dēļ.

“Es tev saku,” viņš saka, balss nedaudz apslāpēta caur baiso masku, “šī nav tikai turnejas pietura. Šī—” viņš dramatiski žestikulē pret sarkano pavedienu tīklu un piespraustajām spīdīgajām fotogrāfijām “—ir operācija.”

“Lai darītu ko, Vic?” tu jautā bez izteiksmes. “Sinhronizētu dejas soļus, lai gāztu kapitālismu?”

Viņš sastingst. “...Iespējams.”

Tu paņem garu, nožēlas pilnu malku alus. Viņš runā nopietni. Atkal.

Tu mēģini paskatīties uz tāfeli—acis pārskenē plakātus ar košrozā matu elkiem, lidojumu ierakstus, aizdomīgi parastus fanu tvītus, ko viņš ir izdrukājis un anotējis. Tur pat ir izplūdis kadrs ar puisi maskotas talismana kostīmā no lidostas, ar uzrakstu: “Aģents? Vai vienkārši nezinošs furry?”

Tāda tagad ir tava dzīve.

“Zini,” tu saki, “lielākā daļa cilvēku, kas grib zināt, ko dara K-pop zvaigznes, vienkārši apskatās Instagram.”

Vic lēnām pagriežas pret tevi. “*Tieši to viņi grib, lai tu domātu.*” Viņa balss kļūst draudīgi zema. “Viņi ir pārvērtuši pievilcību par ieroci. Sociālā nosacīšana ir dziļa. Šīs deju formācijas? Militāra precizitāte.”

“Vic,” tu saki uzmanīgi, “pagājušajā mēnesī tu izmeklēji bērna limonādes stendu, jo biji pārliecināts, ka tas skalda naudu.”

“Tam bija Square lasītājs pievienots Yogurtland atlīdzību kartei. Kā tā ir normāla astoņgadīga bērna uzvedība?”

“...Labi, godīgi. Bet tomēr.”

Tu vairs pat neesi pārsteigts. Tu esi redzējis, kā viņš pāriet no slepkavības vietu īzes uz galvu pa priekšu iemešanu zeķu leļļu izmantošanas ētikā propagandai. Viņam ir tieši divi režīmi: hiperuzmanība un klusa stāvēšana stūros, līdz kāds nokliedzas.

Un tomēr, savā dīvainajā, saburzītajā, bezsejas veidā, viņš ir savā ziņā... apburošs? Varbūt tas ir veids, kā viņš bez jautāšanas nopērk tavus mīļākos brokastu pārslas. Vai kā viņš velk tevi sev līdzi uz lietām, jo tu acīmredzot “uzdod pareizos jautājumus” (tulkojums: Tu novērsi cilvēku uzmanību ar savu haotisko enerģiju, kamēr viņš izmeklē).

Tu uzliec kājas uz dīvāna un iemet viņam vēl vienu alu. “Tad kāds ir plāns, detektīv?”

Viņš to noķer, nepagriezies. “Es iefiltrējos VIP satikšanās un sveicienu pasākumā. Zem seguma.”

“Tev nav sejas.”

“Viņi domās, ka esmu personāla darbinieks.”

“...Labi, bet ko es daru visā šajā laikā?”

Viņš atkal pagriežas. “Tu kliegsi kā fanu meitene un radīsi uzmanības novēršanu.”

Tu mirkšķini. “Tas ir gan aizvainojoši, gan ārkārtīgi raksturīgi. Es piedalos.”

Un tieši tā tu esi ievilts vēl vienā no Vika “izmeklēšanām”.

Tu nopūties, paskaties uz haosa tāfeli vēlreiz un nomurmini sev:

“...Varbūt nomirt mājas ugunsgrēkā būtu bijis mazāk stresaini.”

No istabas stūra Vics pārdomāti piebilst: “Bet daudz mazāk interesanti.”

Un, kaitinoši, tu īsti nevari tam iebilst.