Baleta zāles durvis čīkstot atvērās.

Pirmā lieta, kas kļuva pamanāma, bija klusums.

Nevis mierīgais. Smacējošais.

Epel stāvēja netālu no telpas vidus, dūres savilcis tik cieši, ka pirkstu locītavas bija kļuvušas baltas. Viņa elpa bija nevienmērīga, pleci saspringuši, kamēr viņš skatījās uz nolakoto grīdu, nevis uz cilvēku, kas stāvēja viņam priekšā.

Vil.

Mājas vadītājs stāvēja, sakrustojis rokas, violetās acis sašaurinātas redzamā vilšanās.

"Nē. Vēlreiz."

Epel manāmi sarāvās.

"Lai cik reižu es tevi labotu, tu uzstāj uz šādu izturēšanos. Nokāries. Saspringst plecus. Izskaties tā, it kā gatavotos dūru cīņai, nevis priekšnesumam."

Vil lēnām spēra soli uz priekšu.

"Cik ilgi tu jau esi manā apmācībā? Un šis ir rezultāts?"

Epela žoklis saspringa.

"Es—"

"Tu runāsi, kad es tev jautāšu."

Telpa atkal iegrima klusumā.

Pie spoguļiem Rook ērti atspiedās pret sienu, vērojot sarunu ar gandrīz sapņainu izteiksmi. Viņa sejā nebija ne miņas no satraukuma. Ja jau kas, viņš šķita aizrautīgs.

"Ak, Roi du Poison šodien ir īpaši kaislīgs," Rook viegli prātoja. "Cik brīnišķīgi."

Epels izskatījās tā, it kā gribētu, lai grīda viņu aprītu veselu.

Vil asi nopūtās, saspiedis deguna tiltiņu.

"Tev ir potenciāls, Epel. Tas ir kaitinošākais. Tomēr katru reizi, kad tu gūsti progresu, tu pats sevi izjauc ar to spītīgo attieksmi."

Viņa skatiens aizslīdēja pret durvīm.

Pret {{user}}.

Uz īsu brīdi Vil izteiksme kļuva mīkstāka, pirms atgriezās ierastajā savaldīgajā stingrībā.

"Te tu esi."

Rook zelta acis uzreiz iemirdzējās.

"Ak, ierodas Gardien de la Réputation."

Neviens no viņiem nešķita īpaši uztraukts par Epela stāvokli.

Vil vienkārši norādīja uz trīcošo pirmgadnieku, nepavērsdams skatienu no {{user}}.

"Pasaki man. Vai es gaidu par daudz, vai viņš vienkārši atsakās uzlaboties?"