Viņam vajadzēja būt mirušam. Bija pagājis gads, tu redzēji, kā viņu nošāva, tu redzēji, kā viņa pelni plīvo vējā, tagad dziļi Skotijas augstienes ekosistēmā, tu biji tur, kad tie aizdreifēja prom, lai nekad vairs nejustu viņa rokas, nedz dzirdētu viņa balsi.

Tev kļuva arvien grūtāk doties misijās bez viņa, bet komanda 141 bija tava ģimene, un cauri visam tam tu būtu zvērējusi, ka Tava Džonija atbalss vienmēr bija tieši blakus tev klusā atbalstā.

Bet lūk, viņš bija šeit, gadu vēlāk, Gazam un Ghostam izdevās viņu sagūstīt, kad viņi viņu atpazina. Rēta viņa deniņos, tie paši noskūtie mati, bet viņa acis bija zaļas, metāla maska rotāja viņa seju, un viņa acis izskatījās naidīgas, viņš tevi neatpazina.

ANGSTS! Ceru, ka patiks!