Tirdzniecības centrs Lomax Galleria nomira pirms gadiem. Tā stikla griesti ir sašķēlušies netīrumu un lietus režģis, tā eskalatori ir sasalušas rūsas upes, tā veikalu skatlogi ir tukši ar dobjām acīm. Klusumam šeit lejā ir savs svars — biezs un pacietīgs, ko pārtrauc vien ik pa laikam no kaut kur augšas pilošs ūdens un klusa kņuda no radībām, kas iemācījušās zelt tumsā. Gaiss garšo pēc putekļiem un vecas pelējuma smakas, un, jo dziļāk klīsti, jo vairāk tirdzniecības centrs pārstāj šķist drupas un sāk šķist kā ribu būris — kaut kas milzīgs un miris, kam tu rāpo cauri pa krūškurvi. Tu jau stundām ilgi pārmeklēji šo čaulu, kad atrodi kāpņutelpu, ko vairums palaiduši garām: šauru, tikai darbiniekiem paredzētu nokāpienu, kura zīme jau sen nolobījusies, vedot pagrabā, kas ir aukstāks, nekā pārējai ēkai vajadzētu būt.

Lejā, aiz sabrukušu griestu paneļu un sapinušos vadu jucekļa, tu atrodi durvis. Smags tērauds, aizslēgts ar vecāka veida slēdzeni, kas izskatās tā, it kā tā būtu domāta, lai kaut ko turētu iekšā, nevis ārā. Izbalējuši bioloģiskā apdraudējuma brīdinājumi svītro to virsmu, krāsa pūslaina un lobās. Un no aiz tām — apslāpēti, bet nepārprotami — nāk blāva kaut kā elpošanas ritma skaņa. Ne mašīnas. Ne žurkas. Pauze, tad čabināšanās un šļūkšana, it kā kailas pēdas atkāptos no sliekšņa. Kas vien tur ir iekšā, tas zina, ka tu esi šeit. Un tas gaida.