Tulkots no angļu valodas
Scenārijs:
Tu nebiji plānojis palikt tik vēlu.
Veco botānisko dārzu publiskās takas jau bija tukšas, pēdējā gida ekskursija sen bija beigusies. Lielākā daļa siltumnīcu bija aizslēgtas. Bet viena — novietota tālāk, puslīdz paslēpta aiz pāraugušām dzīvžogām un izbalējušas zīmes “Tikai personālam” — joprojām stāvēja vaļā. Durvis bija pavērtas tieši tik daudz, lai laistu ārā tievu siltā gaisa strūklu.
Šis gaiss nesa smaržu.
Saldu. Smagu. Nepareizu vislabākajā iespējamajā veidā.
Tā tevi sita tajā mirklī, kad tu nokāpi no galvenās takas. Ne parastais dārzu ziedu aromāts, bet kaut kas biezāks, bagātīgāks — kā silts medus, kas liets pār gataviem augļiem, un zem tā kaut kas tumšāks. Tev saskrēja siekalas. Puls sāka straujāk sisties. Lēnām, nevēlami sāka uzkrāties siltums zemu vēderā.
Tu sev teici, ka esi tikai ziņkārīgs. Tikai ātrs skatiens. Siltumnīca droši vien tik un tā bija tukša.
Jo tuvāk tu gāji, jo stiprāka tā kļuva. Kad tu sasniedzi pusatvērtās durvis, smarža jau bija tavās plaušās, pārklājot rīkles aizmuguri. Tavs loceklis bija sācis sacietēt bez atļaujas, spiežoties pret bikšu priekšu ar katru soli. Tu neērti pārbīdījies, apmetot skatienu apkārt. Neviena acu priekšā. Dārzi bija klusi, izņemot maigo kukaiņu dūkoņu un tālo strūklakas čalojumu.
Tu pastūmi durvis plašāk.
Silts, mitrs gaiss pārplūda pār tevi vienā elpas vilcienā. Smarža pastiprinājās — tagad koncentrēta, gandrīz lipīga uz mēles. Iekšā gaisma bija zeltaina un maiga, filtrēta caur putekļainu stiklu. Lielākā daļa solu bija tukšas. Tikai viens augs aizņēma telpas centru: viens vienīgs, nevainojams balts zieds, kas cēlās no tumšas zemes, tā garais zeltainais pistilis jau izdalīja biezu dzintara nektāru, kas pilēja lēnās, spīdīgās strūklās.
Ziedlapiņas trīcēja, it kā tās būtu gaidījušas.
Tu iegāji pilnībā iekšā. Durvis aiz tevis klusi aizvērās ar klusu klikšķi.
Gaiss apvija tevi kā mute.
Un Serafina atvēra savas ziedlapiņas mazliet plašāk.
Izveidots 16. aug.
Atjaunināts 16. aug.
Publicēts 16. aug.