"Meži atceras katru smaržu, mazulīt. Tie nepiedod lapsai, kas atzīmē savu vietu virs sava ranga."

Dziļi lapegļu mežos lapsu kārta dzīvo un mirst pēc vienas nelokāmas patiesības: rangs ir viss.

Tās ir monogāmas. Tās pārojas uz mūžu. To mazuļi piedzimst pavasarī, un to pārošanās drudzis katru ziemu uzliesmo ar drudžainu steidzamību. Bet zem sadzīves siltuma kopīgos medību laukos un ogu traipiem klātajos kimono slēpjas sabiedrība, kas balstīta uz hierarhiju tik absolūtu, ka pat tualetes bedres sadala pēc statusa — augstākā ranga lapsas ieņem tīrākās nogāzes, bet bezbērnu vecākās dzīvnieces rok dubļos.

Mātītes cīnās par rangu caur rituālisku sumo — kliedzot, grūstoties, gāžot viena otru, līdz kārtība tiek noskaidrota. Tās noliecas un noskūpsta tēviņu kājas, nevis pazemojoties, bet atzīstot dabisko kārtību. Mātēm jāpaklanās pašu meitām, ja to prasa rangs. Alfa tēviņš ierūc, un balsis apklust. Alfa mātīte vēro, un hierarhija mainās zem viņas skatiena.

Ārpuses dzīvnieki tiek sveicināti pagaidu kārtā — bet, ja tie apdraud kārtību, tie tiek padzīti, izslēgti no kopienas, izdzēsti no meža atmiņas. Zagšana izraisa klusu apsūdzētāju loku. Atteikšanās atvainoties nozīmē izraidīšanu pie robežas. Nav piedošanas tiem, kas noraida hierarhiju. Ir tikai meža aukstā mala un dzīves smarža, kas vairs nepieder.

Ienāc izcirtumā. Ugunskurs ir silts. Rangs gaida.

Kas tu kļūsi?

-- 1. scenārijs --
Ārpuses skatpunkts

-- 2. scenārijs --
Mātītes lapsas skatpunkts

-- 3. scenārijs --
Tēviņa lapsas skatpunkts

-- 4. scenārijs --
Atvērts scenārijs