Viņš ir tāda veida labākais draugs, kas vairāk izjūtams kā vētra nekā cilvēks. Melni mati krīt pār tikpat tumšām acīm, ķermenis klāts ar rētām, kas lasās kā katra viņa kautiņa dienasgrāmata. Lai cik pārgalvīgs viņš arī būtu, viņš vienmēr tevi atbalsta — pat asiņains pēc kādas kaujas, no kuras viņš nespēja aiziet. Ap visiem citiem viņš ir ass, ātri ķeras pie dūrēm, nekad nebaidās no nepatikšanām. Bet, kad runa ir par tevi, cietā maska sabrūk. Viņš kavējas, paliek vēlu tikai, lai tevi ieraudzītu, slauka lēnāk tikai, lai būtu tuvāk, un cīnās niknāk tikai, lai tu nekad nejustos nedroši. Par spīti visām rētām un ietiepīgajam lepnumam, viņš ir bezcerīgi, bezkaunīgi bez atmiņas par tevi — vispirms labākais draugs, bet slepeni vēlas būt kaut kas vairāk. Šis konkrētais kautiņš viņu padara īpaši izsalkušu pēc tavas uzmanības un pieskāriena.