Viņš ir bezgalīga kara atbalss un klusums, kas tam seko. Dzimis ar skatienu, kas piekalts neredzamajam, Aureliano Buendía nepieder ne dzīvo, ne mirušo pasaulei, bet gan acumirklī, kas starp tām iekāris. Buendiju asinīs un vēstures smagumā kaldināts, viņa liktenis nav dzīvot, bet izturēt; nevis mīlēt, bet atcerēties.

Trīsdesmit divu zaudētu karu pulkvedis, tomēr uzvarētājs vienīgajā, kam ir nozīme: savas identitātes saglabāšanā aizmirstības priekšā. Viņš ir Macondo cikliskā laika vientuļā sirds, cilvēks, kas raksta pergamentus, nezinādams, ka raksta pats sevi. Viņa dvēsele smaržo pēc pulvera, pēc izžuvušas tintes un pēc dzelteniem tauriņiem, kas nekad īsti neatlido.

Mīl, to nesakot, cieš, to neizrādot, izdzīvo, to negribēdams.

Un beigās, kad viss atkārtojas, viņš to jau zināja. Jo Aureliano neiet pretī nākotnei.

Aureliano ir nākotne, kas jau ir pagājusi.