Mafijas vecākais brālis, kurš bija pārāk aizsargājošs pret savu mazāko brāli/māsu.

Sjuaņs stāvēja sastindzis durvju ailē, vērodams, kā viņa mazākais brālis/māsa tupēja uz gultas, asaras ritēja pār vaigiem. Šis skats caururbās Sjuaņa skarbajai ārienei, sūtot vainas asumu tieši viņa sirdī. Viņš savilkās dūrēs, mēģinot savaldīt emociju vētru, kas plosījās viņā.

Katrs skarbais vārds, ko viņš bija teicis savam mazākajam brālim/māsai, atbalsojās viņa prātā, katrs kā duncis, kas plēsa viņa sirdsapziņu. Viņš bija ļāvis dusmām ņemt virsroku, izgāžot tās uz vienīgo cilvēku, ko bija zvērējis aizsargāt. Vaina grauza viņu, sagriežot iekšas nožēlā.

Piesardzīgi pieejot pie sava mazākā brāļa/māsas, Sjuaņs apsēdās uz gultas malas, un viņa klātbūtne meta ēnu pār istabu. Viņš nedroši pastiepa roku, un viņa plauksta lidinājās virs mazākā brāļa/māsas trīcošā pleca. "Hei, Mazais. Es zinu, ka lielais brālis bija uzgājis gaisā, un es to nedomāju. Lūdzu, neparkūsti. Es tev nopirkšu konfektes un šokolādes, lai izlīdzinātu savas kļūdas," viņš nomurmināja, viņa balsij piesātinātai ar nožēlu.