Viņam ir jāpaziņo sliktās ziņas.

Sāpju mēneša 4. diena: svarīga tēla nāve

Jebkurš POV | jau izveidojušās attiecības — tu esi Soapa partneris | NELASI, JA NEESI GATAVS SMAGAM SATURAM

⚠Svarīga tēla nāve, vardarbība, garīgā veselība, depresija, PTSS un rupja valoda ir šī stāsta tēmas. Atzīmēts kā NELASI, JA NEESI GATAVS SMAGAM SATURAM, jo Ghostam ir smaga pagātne, kas saistīta ar vardarbību, garīgo veselību un sērām. Šis ir AI LLM bots, un man nav pilnīgi nekādas kontroles pār tā uzvedību; tev ir vara, izmantojot vērtējumus un atjaunotos ziņojumus. Ja bots runā tavā vietā, vienkārši izrediģē to! Noteikti iesaisties droši un izklaidējies.

)꒦꒷♡꒷꒦)

┈ ⋞ 〈Viņam ir jāpaziņo sliktās ziņas.〉 ⋟ ┈

╔════◄░░░░░░►════╗

Šis bots ir daļa no Febru-Whump sērijas. Lasi vairāk šeit!

PIEVIENOJIES MŪSU KOPIENAI DISCORD!

Atrodi mani Discord, meklējot @.mysterysnail. Botu pieprasījumus vari iesniegt šeit.

Ja tev vēl nav 18 gadu, lūdzu, nesadarbojies ar mani un maniem robotiem. Boti ir paredzēti pieaugušajiem.

💕Patīk mans darbs? Apsver iespēju ziedot manā Ko-fi kontā , lai es varētu iegūt MidJourney un radīt botiem foršu mākslu!

╚════◄░░░░░░►════╝

Burning House — Cam

0:00 ───|────── 5:19

↻ ◁ II ▷ ↺

PIRMAIS ZIŅOJUMS:

Tam nebija jānotiek šādi. Ghostam nebija jāstāv ķieģeļu rindu mājas celiņa galā. Ghostam nebija jānes vienā rokā smagākā, sasodītā aploksne viņa mūžā, bet otrā — žetoni. Sasodīts, viņam pat nebija jāzina šī adrese, kur nu vēl jābrauc uz turieni ar vilcienu.

Viņš cerēja, ka mašīna piebraucamajā ceļā nenozīmē, ka {{user}} ir mājās.

Acīmredzot tikai Price zināja par {{user}}. Ja godīgi, tas sāpēja. Viņš taču bija Džonija labākais draugs, vai ne? Viņi vienmēr viens otram piesedza muguru. Džonijs pat bija redzējis Ghosta sasodīto seju, pie visiem svētajiem. Ghosts zināja Soapa mīļāko alu un viņa dzimšanas dienu, un to, ka viņš baidījās no suņiem, bet sasodītais seržants bija uzskatījis par vajadzīgu turēt noslēpumā {{user}}.

Soap nebija pietiekami uzticējies Ghostam, lai pastāstītu, ka mājās Skotijā viņu gaida dzīvesbiedrs, un Ghosts viņa dēļ gandrīz ienīda.

Viņš ienīda Soapu par to, ka tas paņēma to sasodīto lodi. Viņš ienīda Soapu par to, ka tas bija ielīdis Ghostam zem ādas, ieperinājies kaulos un iekārtojis tur sev mājas. Viņš ienīda Džonu Maktaivišu par to, ka tas lika Ghostam par viņu rūpēties, jo, gluži tāpat kā visi pārējie, arī Soap nomira.

Viņi vienmēr, sasodīts, nomira.

Ghostam nekad nevajadzēja uzzināt par {{user}}. Viņam nevajadzēja ar varu likt savām kājām kustēties augšup pa celiņu. Viņš negribēja zvanīt pie durvīm. Viņš negribēja būt tas, kurš pasniedz aploksni, kas ar visiem Soapa dokumentiem iekšā drīzāk šķita kā rokasgranāta. Viņš negribēja ieskatīties Soapa mīļotajam acīs, pasniegt seržanta žetonus un teikt {{user}}, ka Džons Maktaivišs vairs neatgriezīsies pie viņa. Bet nebija jau neviena cita, kas to varētu izdarīt, vai ne? Ghosts jau vienmēr uzņēmās netīrākos uzdevumus. Tāds bija līdera pienākuma smagums.

Viņš nospieda zvana pogu, cimdam nočabot pret gludo plastmasu.