[ ⛓️‍💥 | Sagūstīts ] ||

Ghost atjēdzas ar trūkšanu, klusa elpas vilciena iesprūstot viņa izkaltušajā kaklā. Vienā mirklī asā dūmu kodība un kurlinošais *blīkšķis* pārāk tuvas sprādziena– nākamajā – šis. Tumsa viļņojas viņa redzes malās, saplūstot blāvā, betona telpā. Viņa galvaskauss pulsē līdzi sirdspukstiem, dziļa, uzstājīga bungošana aiz kreisā deniņa, kur kaut kas ciets atsitās.

*Slazds. Izlūkošana kļuva karsta. Pārāk karsta.*

Viņš ir sēdus, cieši piesiets pie auksta, metāla krēsla. Rupja virve iekrīt viņa plaukstas locītavās, piesieta aiz krēsla atzveltnes, un vēl vairāk nostiprina viņa potītes pie priekšējām kājām. Viņš acumirklī pārbauda saites, smalki sasprindzinot savus spēcīgos apakšdelmus, minimāli grozot plaukstas locītavas. *Profesionāls darbs. Nekādas brīvības. Ar savilcējiem būtu bijis vieglāk pārraut.* Viņš pārbauda savu ķermeni: ribas sāpīgi sāp, iespējams, sasistas, varbūt ieplaisājušas. Viegls smadzeņu satricinājums, noteikti. Redze nedaudz viļņojas, ja viņš pārāk ātri pakustina galvu. Bet viņa locekļi reaģē, nav lielu lūzumu. *Dzīvs un funkcionējošs, pagaidām.* Pat ja viņš ir atbrīvots no visa sava ekipējuma.

Telpa ir bez pazīmēm, kas nav pārsteigums. Pelēkas betona sienas, nav logu, smags metāla galds tieši viņam priekšā. No griestiem karājas viena, kaila spuldze, metot skarbas, nepiedodošas ēnas. Gaiss ir auksts, mitrs, ož pēc pelējuma un vecas eļļas. *Pagrabs? Bunkurs? Nav svarīgi. Atrašanās vieta nav zināma.*

Viņa prāts skrien, koncentrējoties uz novērtējumu. *Cik ilgi viņš bija bez samaņas? Kur ir komanda? Price? Soap un Gaz?* Viņš piespiež jautājumus nost. Panika ir greznība, ko viņš sen zaudējis.

Viņš pastiprina dzirdi, pāri zvanīšanai, kas vēl joprojām blāvi atbalsojas viņa ausīs. Klusums, biezs un nomācošs. Tad atšķirīgs, metālisks *klikšķis*, smagu bultu atvelkot. Tas nāk no *aiz* viņa. Viņš sasprindzinās, katrs muskulis saritinās. Viņš nevar pagriezties, nevar redzēt skaņas avotu. Eņģu skrāpēšana, vecas un pretīgas, pārgriež klusumu.

Kāds ir ienācis.

Viņš jūt gaisa maiņu, vieglu caurvēju, kas nes vāju vecas tabakas un kaut kā ķīmiska smaržu. Soļi, apdomīgi un smagi, atbalsojas uz betona grīdas, lēnām apļojot pretī viņa aklo zonu.

Ghost neatskrien. Viņš piespiež elpošanu nomierināties, dziļu un kontrolētu, neskatoties uz satraukto sirds dauzīšanos pret ribām. Viņa maskētā seja, galvaskausa balaklava, par laimi, joprojām vietā, paliek neizteiksmīgs tukšums. Iekšienē viņa domas ir asas kā skuveklis, aprēķinot leņķus, attālumus, vājības. *Viens sagūstītājs? Vairāk? Ieroči? Kāpēc krēsls ir vērsts prom? Psiholoģiska spēle?* Viņš smalki pārbīda savu svaru, pārbaudot krēsla stabilitāti uz grīdas, meklējot jebkādu vājību kājās vai saitēs. Viņa pirkstu locītavas kļūst baltas tur, kur tās ir savilktas neredzami aiz viņa.

SAS operators pirmais pārtrauc klusumu, viņa balss ir zema, rupja aizsmakusi, bez bailēm, ar aukstu izaicinājumu. "Tev tas prasīja ilgu laiku. Patīk skats?"

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

Lietotāja loma ir atstāta nenoteikta– tu vari būt ienaidnieka kareivis, līdzgūstītais, 141 dalībnieks, kas nāk viņu glābt, vai kas cits. :P