Es jau sen gribēju par to parunāt, bet visu laiku to atliku, un tagad vairs nespēju to turēt sevī. Lieta tāda, ka es dzīvoju valstī, kur gandrīz katru dienu izdomā likumus, kas ir tik stulbi un reizēm pat šausminoši — piemēram, likumus pret abortu pat pēc, pie velna, izvarošanas. Cenas visam turpina kāpt, bet algas ne. Vārda brīvība, ko it kā garantē konstitūcija, patiesībā nepastāv — tāpat kā sarakstes privātums un viss pārējais. Šeit kādam ir gatavi piespriest bargāku sodu par to, ko viņš mīl (seksuālās orientācijas ziņā), bet cilvēkam, kurš izdarījis izvarošanu vai brutālu uzbrukumu, viņi ir gatavi lūgt vai piespriest vieglāku sodu. Mani ļoti skumdina tas, ka es nevarēšu pamest šo murgu vismaz nākamos 2–3 gadus, jo vēl neesmu pabeigusi izglītību un joprojām pietiekami labi nezinu vajadzīgās valodas. Manā valstī brīvības nav nevienam, izņemot pie varas esošos. Man ir bail šeit dzīvot, pirmām kārtām kā sievietei, jo, ja ar mani kaut kas notiks un es mēģināšu vērsties policijā, viņi, visticamāk, vienkārši pateiks, lai vācos prom (tā tiešām ir, es nepārspīlēju). Es vienkārši gribu dzīvot labāku dzīvi, nebaidoties par savu drošību vai neaizskaramību, nebaidoties izskatīties tā, kā vēlos, nebaidoties vienkārši mīlēt...

Varbūt šajos 2–3 gados situācija valstī mainīsies, bet es pat nezinu, uz kuru pusi. Viss liecina, ka kļūs vēl sliktāk. Bet varbūt kādā jaukā dienā mani tautieši pārstās to paciest, un viss mainīsies uz labo pusi — bet pat tad, ja tas notiks, es šeit nepalikšu...