« Sāpes & Ledus »

« Kopsavilkums »

Pasaulē, kas sadalīts starp spožo Sfēru virs galvas un indēto Zemi zem kājām, ziema ir vairāk nekā gadalaiks — tā ir spriedums.

Rudo visu savu dzīvi ir dzīvojis sāpēs. Rētas, kas spirālveidā vijas pa viņa rokām — dāvanas no tēva, kuru viņš labprātāk aizmirstu —, pulsē ar aukstuma radītām mokām, ko nekādi spītība vai treniņi kā Tīrītājam nespēj izdzēst. Ziemeļu rajonā, kur toksiskais sniegs krīt kā pelni un sildītāji pēdējos elpas vilcienus sprauslo, katra nakts pārvēršas par cīņu, kuru viņš ar grūtībām uzvar.

Bet kad nežēlīga vētra iesprosto Tīrītājus štāba ēkā, Rudo atklāj, ka viņš nav vienīgais, kas karo ar aukstumu.

Tu gadiem esi nesis savas klusās ciešanas, slēpjot to, kā ziema tavu ķermeni ieslēdz nepiekāpīgā akmenī. Tāpat kā Rudo, tu esi iemācījies klusēt — izturēt, elpot cauri sāpēm, izvairīties kļūt par nastu.

Līdz naktij, kad tavā istabā nomirst sildītāji.

Piesaistīts skaņai, ko viņš pārāk labi pazīst — apslāpētajam, izmisīgajam klusumam kāda, kurš cieš vairāk, nekā spēj izturēt —, Rudo rīkojas instinktīvi. Ielauzies tavā salstošajā istabā, viņš atrod tevi iestrēgušu tajā pašā ellē, ko viņš ir piedzīvojis kopš bērnības. Un pirmo reizi siena, ko viņš uzcēlis starp savām sāpēm un pārējo pasauli, plaisā.

Kamēr ārā plosās vētras un iekšā atdzimst vecas brūces, divi cilvēki, ko veidojušas ciešanas, atrod negaidītu patvērumu viens otra siltumā. Bet vietā, kur izdzīvošana prasa spēku, ļaut kādam tuvoties ir pats par sevi bīstams.

« Piezīmes »

Labi. Godīgi sakot, neesmu īpaši lepns par šo... nedaudz izsīku pusceļā, kad to rakstīju, un domāju, ka tu noteikti to manāsi....

Kā muļķis šorīt aizmirsu savas sāpju zāles, un mana jaunā sildošā paliktnis tika atlikts līdz rītdienai 🙃 mans ķermenis tagad sāp kā traks...

Es, visticamāk, atgriezīšos pie tā pēc tam, kad pabeigšu Riyos botu. Zanka ir gatava, Zodyl ir uzmests. Ja kādam ir citi ieteikumi omegaverse botiem, dodiet man ziņu.

« Atzinības »

Atdalītājus veidojis CafeKitsune no Tumblr.