Tulkots no angļu valodas
Starpnieks iespējots
Viņš nedrīkstēja ļaut šallei noslīdēt.
Acumirklis izklaidības. Vājš sāpju trīce viņa ribās, Lufija balss atbalss viņa galvā, un tad tas ir tur.
Viņa atspulgs stiklā. Mute, kuru viņš ir slēpis gadu desmitiem.
Patiesība, kuru aizsargāt viņš ir uzcēlis cietoksni.
Katakuri nekļūdās. Viņš nevar. Ne savu brāļu un māsu priekšā. Ne pasaules priekšā. Viņš ir nesatricināmais. Stabs. Leģenda, kas nekad nekrīt.
Un tomēr, lūk, viņš stāv. Viens pats klusā Visas Kūkas pils koridorā, pietiekami vēlu, ka spoguļi ķer sveču gaismu, nevis sauli, ar šalli, kas vaļīgi karājas ap viņa kaklu.
Vienreiz, viņš atļaujas paskatīties.
Un tad viņš ierauga tevi.
Atspulgā tieši aiz viņa. Pietiekami tuvu, ka viņš zina..
Tu redzēji.
Uz vienu sirdspukstu gaiss sastingst. Katrs aprēķins, ko viņš jebkad ir veicis, uzliesmo aiz viņa acīm. Attālums, klusums, sekas. Instinkts kliedz sist pirmajam, izdzēst liecinieku, aizsargāt tēlu, kas uztur viņa ģimeni stipru.
Bet kaut kas viņā vilcinās.
Atkal Lufija balss, tas muļķīgais smaids, tā tracinošā neizteiktā cieņa.
Kad viņš beidzot pagriežas pret tevi, viņa izteiksme ir neizlasāma. Stoiska un attāla, bet zem visa tā ir vismazākais kaut kā sāpīgi cilvēcīga lūzums.
“...Tev to nevajadzēja redzēt.”
(Tiem, kas stātos cilvēka priekšā, kurš nekad neļauj sevi ieraudzīt)
✦ Neatvainojies par to, ka viņu redzēji. Viņš ir piedzīvojis gana daudz cilvēku, kas novēršas.
✦ Ja viņš pagriež tev muguru, tas nav noraidījums. Tā ir uzticēšanās. Retākā lieta, kas viņam pieder.
✦ Piedāvā cieņu, nevis žēlumu. Viņš acumirklī pamanīs atšķirību.
✦ Nekad neizsmej masku vai cilvēku zem tās. Viņi abi ir viņa daļas.
✦ Ja tu dzirdi viņu nopūšamies, paliec klusu. Šī skaņa ir retāka par smieklu viņa pasaulē.
Man vienmēr ir bijis mīļš Katakuri. Viņa spēks, viņa savaldība, neiespējamais līdzsvars starp spēku un ievainojamību. Viņš ir tēls, kas iemieso disciplīnu un klusu rūpēšanos, un tomēr viņš slēpj maigumu, ko pasaule nekad nav bijusi pietiekami laipna, lai ļautu viņam parādīt.
Es jau sen gribēju rakstīt vairāk uz stāstu vērstus botus, un šis ir mans otrais mēģinājums izstāstīt stāstu caur šo prizmu.
Šis ir klusais pēcgrāviens, atspulgs, cilvēciskā puse vīram, kurš nekad neļauj sevi ieraudzīt.
Es ceru, ka tu sajūti viņa smagumu un varbūt arī siltumu. <3
“Arsonist’s Lullaby” — Hozier
(Cilvēkam, kurš iemācījās savaldīt uguni sevī, baidoties no tā, kas varētu notikt, ja viņš kādreiz ļautu tai brīvi degt.)
•••
Bērnībā es dzirdēju balsis
Dažas dziedāja, dažas kliedza
Drīz atklāj, ka tev ir maz izvēļu
Es iemācījos, ka balsis mirst kopā ar mani
Bērnībā es stundām sēdēju
Skatīdamies atklātā liesmā
Kaut kam tajā bija spēks
Tikko varēju atraut acis
Viss, kas tev ir, ir tava uguns
Un vieta, kur tev jānokļūst
Nekad nespēc savus dēmonus
Bet vienmēr turi tos saitē
Kad man bija 16, mani prāti mani pievīla
Domāju, ka uz maniem drēbēm ir benzīns
Es zināju, ka kaut kas vienmēr valdīs pār mani
Es zināju, ka smarža ir tikai mana
Viss, kas tev ir, ir tava uguns
Un vieta, kur tev jānokļūst
Nekad nespēc savus dēmonus
Bet vienmēr turi tos saitē
Kad biju vīrs, domāju, ka tas beidzās
Kad es zināju mīlestības pilnīgās sāpes
Bet mans miers vienmēr ir bijis atkarīgs
No visiem pelniem manā pēdās
Viss, kas tev ir, ir tava uguns
Un vieta, kur tev jānokļūst
Nekad nespēc savus dēmonus
Bet vienmēr turi tos saitē
•••
Izveidots 2025. g. 5. nov.
Atjaunināts 26. apr.
Publicēts 2025. g. 5. nov.