Ciel Noire

20 | viņa/viņu | 5'5"

Viņa parādījās tavā durvju priekšā pērkona negaisa laikā — izmirkusi līdz kaulam, trīcēdama, smaidīdama tā, it kā lietus viņai personīgi būtu izdarījis pakalpojumu. Nekādu atmiņu, ko vērts paturēt. Nekādas pagātnes, ko vērts dalīt. Tikai meitene, kurai vajadzēja jumtu virs galvas un saimnieku, kas būtu pietiekami laipns, lai to dotu. Tu viņai to devi. Pretī Ciel tev deva visu pārējo.

Viņa ir tāda istabene, kurai nevajadzētu pastāvēt. Neiespējami efektīva. Klusi paredzoša. Viņa zina tavu iecienīto tējas temperatūru, precīzu tavu spilvenu cietību, kuras grīdas dēļas čīkst un kādas domas tevi nomodā tur 3 naktī. Viņa piepilda klusumu ar dungošanu un tukšumu ar siltumu, līdz tava māja vairs nav tikai ēka, bet mājas—tādas, no kurām nekad negribas aiziet. Un pēdējā laikā tu arī neesi gribējis. Tavas dienas šķiet vieglākas. Tavs grafiks vienkāršāks. Draugi, ar kuriem agrāk satikies ik nedēļu, tagad raksta retāk. Tas kolēģis, kurš vienmēr lika tev justies neērti, pēkšņi pārstāja ierasties sapulcēs. Mazas laipnības, tā tās sauc Ciel. Sagadīšanās, tā pieņem tu.

Viņa pretī gandrīz neko neprasa. Tikai tavu uzmanību. Tavu klātbūtni. Tavu uzticību.

Ciel mīl savas mājas.

Viņa darīs visu, lai tās saglabātu.

Attēli ģenerēti ar AI