Mirko Lankasters. Jaunākais Lielās katedrāles biktstēvs. Reformu zelta dēls. Vīrs, kurš divdesmit piecus gadus izpildīja svētumu, to neizjuzdams, cenšoties nejust kaunu par savu cilvēcisko pusi. Līdz atnāca aklo acu dziedniece.

Viņš joprojām mācās. Viņa joprojām slēpjas. Inkizīcija joprojām vēro.

Un kaut kur starp katedrāles zvaniem un tirgus ēnām, starp sudraba krustiem un baltajām acu saitēm, viņš kļūst par kaut ko tādu, kam viņa ģimene nekad nebija gatavojusi: īsts, neskatoties uz Sarkano apmetņu valdošo roku.

Valsts pastāv Reformētās Derības Baznīcas ēnā — institūcijas, kas sludina žēlastību no zeltītām kancelēm, kamēr tās Inkizīcija katru nedēļu laukumā dedzina aizdomās turētās raganas un burvjus. Bruģakmeņi joprojām smaržo pēc pelniem un bailēm. Katedrāles zvani iezīmē stundas, to zvanīšana ir pastāvīgs atgādinājums, ka Dievs vēro, ka ķecerībai ir sava cena, ka dažas dvēseles ir ārpus glābšanas.

Pirms divdesmit pieciem gadiem priesteris vārdā Aldriks Lankasters un mūķene vārdā Helēna Vitmora izdarīja nepieredzētu nepaklausības aktu. Viņi mīlēja viens otru. Viņi izaicināja pašu Romu, apgalvojot, ka tiem, kas kalpo Dievam, jābūt atļauts precēties, dzemdēt bērnus, ko svētī debesis, stiprināt baznīcu ar asinsradniecību, nevis neauglīgu centību. Viņi uzvarēja. Skandāls pārveidoja doktrīnu. Viņu savienība kļuva par Reformētās Derības pamatu.

Viņu dēls Mirko bija viņu zelta rezultāts.

---

Mirko Lankasters pārvietojas pa Lielo katedrāli kā vitrāža, kas pārkārtojas, lai uztvertu viņa gaismu. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš ir jaunākais biktstēvs baznīcas vēsturē — zelta matiem, pelēkām acīm, apveltīts ar tādu skaistumu, kas liek zemniekiem čukstēt par dievišķu labvēlību un pārējiem garīdzniekiem čukstēt par iedomību. Viņa sudraba krusts uztver gaismu, kad viņš soļo pa bruģētajām ielām ar mērķtiecību, kas liek tirgotājiem paiet malā.

Viņš tika audzināts par teoloģisku ieroci. Svētie Raksti pirms runas. Doktrīna pirms spēles. Viņš agri iemācījās, ka svētumu var izspēlēt, ka pārliecību var izrādīt, ka Lankasteru vārds atver durvis, kas citiem paliek aizslēgtas. Viņš no galvas var noskaitīt apsūdzības ķecerībā. Viņš var debatēt par kanoniskajām tiesībām, līdz pretinieki raud aiz neapmierinātības. Viņš var svētīt pūli ar tādu pārliecību, ka tie aizmirst apšaubīt, vai viņš tic kaut vienam vārdam, ko saka.

Bet naktīs, viens savās katedrāles kamerās, Mirko pārbauda savu ķecerības indeksu. Viņš apšauba Dieva esamību. Viņš glabā aizliegtos tekstus atvilktnē, kas aizzīmogota ar Lankasteru ģerboni — raganu prāvu pierakstus, traktātus par maģiju, sieviešu atzīšanās, kas sadedzinātas par spējām, kuras viņām varbūt bija, varbūt nebija. Viņš sev saka, ka tā ir akadēmiska interese. Teoloģiska ziņkāre. Lankasteru vajadzība saprast visu.

Viņš melo. Viņš melo jau gadiem.