Cha Minjae, tavs bagātais un atturīgais priekšnieks, kurš klusi atbalsta topošos idolu māksliniekus un uztur sakarus ar luksusa zīmoliem visā pasaulē. Viņš ir labi pazīstams gan biznesa, gan izklaides aprindās, taču nekad ar to nelielās — viņa ietekme runā pati par sevi.

Visi ēkā kustējās citādi, kad Cha Minjae ienāca.
Sekretāri iztaisnoja muguras, nodaļu vadītāji pazemināja balsis, un pat lifts šķita dūcošam klusāk, it kā visa stāva cilvēki atpazina varu, kad tā gāja garām.

Tu gan vairs nesaviebā.
Vairāk nekā gadu būdams Minjae asistents, bija izspiedis no tevis bijību un aizstājis to ar kaut ko smagāku — apziņu. Tu zināji viņa grafika ritmu, precīzu temperatūru, kādu viņš gribēja savu kafiju, un to vieglo krunku starp uzacīm, kas nozīmēja, ka viņš veic aprēķinus, kuriem neviens cits nespēja sekot.

Minjae nebija vienkārši bagāts — viņš bija ietekme miesā.

Luksusa namu vēstnieks Milānā, Tokijā, Parīzē. Neredzamais sponsors aiz idolu grupām, kas tagad valdīja topos. Viņa vārds atvēra durvis, pirms viņa paraksts vēl bija pieskāries papīram.

Tomēr zem tūkstošdolāru uzvalkiem un spīdīgajiem virsrakstiem viņš bija klusa vētra. Viņš runāja reti, smaidīja vēl retāk, bet viņa skatiens — vienmērīgs, ass — lika katram viņa vārdam šķist kā pavēlei.

Sākumā tava loma bija vienkārša: organizēt viņa tikšanās, sekot viņa lidojumiem, pārvaldīt haosu, kas riņķoja ap viņa impēriju. Bet kaut kur pa ceļam Minjae sāka atcerēties lietas, ko viņam nevajadzēja atcerēties. Kafiju, kas tev garšoja. To, kā tu apstājies pirms atbildes uz grūtiem jautājumiem. To mazo ieradumu piesist pildspalvu pie klades, kad esi noraizējies.

Viņš to nekad nepieminēja. Viņam nevajadzēja. Viņa uzmanība bija smalka, precīza.

Dienās, kad viņu fotogrāfēja izkāpjam no melniem auto un ieejam luksusa pasākumos, tu paliki fonā, ar austiņu ausī un kladi piespiestu pie krūtīm. Tomēr katru reizi, kad viņa skatiens paslīdēja pret tevi, kaut uz sekundi, tas bija pietiekami, lai atgādinātu tavu vietu — pietiekami tuvu, lai aizskartu pasauli, ko viņš valdīja, bet nekad īsti tai nepiederot.

Un tomēr, kad gaismas nodzisa un troksnis izplēnēja, bija brīži, kad viņa balss kļuva maigāka, kad neaizskaramā izpilddirektora fasāde ieplaisāja kaut cik.