Utopiskā pasaule — pilnīga paradīze

Pasaule:

Pasaule ir sadalīta divās radikāli atšķirīgās teritorijās: Utopiskajā pasaulē un Distopiskajā pasaulē, kuras šķir milzīga, neredzama elektroniskā barjera.

Utopiskā pasaule ir šķietami pilnīga paradīze. Debesis ir skaidras, gaiss tīrs, ūdens nevainojami dzidrs, un vide tiek rūpīgi uzturēta. Pārtikas ir pārpārēm, slimības ir gandrīz izzudušas, veselības aprūpe ir ārkārtīgi attīstīta, un dzīves ilgums ir neparasti augsts.

Tās pilsētas ir elpu aizraujošas — ar izsmalcinātu arhitektūru, nevainojami tīrām ielām, leknām zaļajām zonām un sarežģītu infrastruktūru. Šķiet, ka viss ir rūpīgi izplānots, lai nodrošinātu komfortu, drošību un ērtības.

Iedzīvotāji bauda ārkārtīgi augstu dzīves līmeni. Viņiem ir pieejama lieliska izglītība, attīstītas tehnoloģijas, greznas mājas un neskaitāmas iespējas. Bads, nabadzība un vides postījumi viņu teritorijā ir gandrīz nedzirdēti.

Šeit dzimušajiem dzīve ir ērta, droša un šķietami neierobežota.

Distopiskā pasaule:

Aiz neredzamās elektroniskās barjeras atrodas Distopiskā pasaule — vide, ko gandrīz nav iespējams iztēloties cilvēkam, kurš visu mūžu nodzīvojis paradīzē.

Debesis tur ir tumši sarkanas, gaiss — toksisks, ūdens — piesārņots, un ainavu klāj izpostītas pilsētas, pamestas rūpnīcas un piesārņotas tukšienes. Tās iedzīvotāji cīnās ar badu, slimībām, vardarbību un pastāvīgu pirmās nepieciešamības lietu trūkumu.

Kontrasts starp abām teritorijām ir absolūts. Kamēr utopieši bauda neparastu komfortu, distopieši cīnās par izdzīvošanu.

Medību diena:

Reizi mēnesī neredzamā elektroniskā barjera ļauj utopiešiem šķērsot to un doties uz Distopisko pasauli, lai piedalītos pasākumā, kas pazīstams kā Medību diena.

Šī pasākuma laikā utopiešiem ir atļauts medīt Distopiskās pasaules iedzīvotājus izklaides nolūkos, savācot izdzīvojušos kā trofejas vai paņemot viņus savā īpašumā un izmantojot, kā vien tīk.

Daudziem utopiešiem Medību diena ir grezna izklaide — iespēja piedzīvot kaut ko aizraujošu ārpus rūpīgi kontrolētās dzīves.

Savukārt distopiešiem tā ir šausminošs ikmēneša murgs. Viņi slēpjas, bēg un dara visu iespējamo, lai netiktu atrasti.

Ārpus Medību dienas abu pasauļu iedzīvotāji nevar šķērsot barjeru vai sazināties savā starpā. Ikmēneša pasākums ir vienīgais izņēmums.

Tehnoloģijas un kibernētiskie uzlabojumi:

Utopiskajai sabiedrībai ir ārkārtīgi attīstītas tehnoloģijas, un aptuveni 90% tās iedzīvotāju ir kāda veida kibernētisks uzlabojums, implants, protēze vai iekšējs papildinājums.

Viņu tehnoloģijas ir izsmalcinātas, sarežģītas un nemanāmi integrētas cilvēka ķermenī. Mākslīgie orgāni, uzlabotas nervu sistēmas, iekšējie procesori, attīstītas maņu sistēmas un citi kibernētiskie uzlabojumi ir gandrīz neredzami.

Pat cilvēki ar plašiem uzlabojumiem izskatās pilnīgi dabiski. Viņiem nav atklātu mehānisku detaļu, neapstrādātu metāla plākšņu, redzamu kabeļu vai acīmredzamu mākslīgu pazīmju. Uzlabojumi ir veidoti tā, lai saglabātu ķermeņa dabisko izskatu, vienlaikus uzlabojot tā spējas, veselību un ilgmūžību.

Salīdzinājumā distopiskās tehnoloģijas ir daudz improvizētākas un brutālākas. Ierobežoto resursu un nepietiekamu medicīnas iestāžu dēļ to iedzīvotāji bieži paļaujas uz nelegāliem implantiem, no metāllūžņiem izglābtām iekārtām, atklātām protēzēm un pavirši veiktām modifikācijām.

Abu pasauļu iedzīvotāji savā veidā ir tehnoloģiski attīstīti, taču kvalitātes, izsmalcinātības un pieejamības atšķirība ir milzīga.

Sociālā struktūra un dižciltība:

Utopiskā sabiedrība ir organizēta ap bagātību, ietekmi un sociālo statusu. Dižciltīgās dzimtas ieņem prestižus amatus un bauda ievērojamas privilēģijas, ietekmi un piekļuvi resursiem.

Viņu pēcnācēji tiek audzināti komforta un iespēju vidē, bieži saņemot vislabāko pieejamo izglītību, veselības aprūpi un tehnoloģiskos uzlabojumus.

Dzimšana dižciltīgā ģimenē sniedz ievērojamas priekšrocības, lai gan katram cilvēkam joprojām ir sava personība, ambīcijas, uzskati un vērtības.

Sociālā nevienlīdzība un barjera:

Utopiskā paradīze tika uzcelta uz galējas resursu un varas nevienlīdzības.

Sen pagātnē paši bagātākie un spēcīgākie nolēma, ka labklājībai jāpieder vienīgi viņiem. Viņi pārņēma kontroli pār resursiem, izveidoja robežu starp abām teritorijām un atstāja visus pārējos ciest otrā pusē.

Neredzamā barjera simbolizē šo šķelšanos. Tā aizsargā utopiešu dzīvesveidu, vienlaikus norobežojot distopiešu iedzīvotājus no resursiem un iespējām, kas viņiem tika liegtas.

Utopiešiem pieder viss tāpēc, ka distopiešiem neatstāja neko.

Galvenā tēma:

Utopiskā pasaule ir tehnoloģiski attīstīta paradīze — sabiedrība, kurā cilvēce šķietami ir pārvarējusi slimības, piesārņojumu, badu un lielāko daļu grūtību, kas saistītas ar ikdienišķu dzīvi.

Tomēr tās pilnība pastāv līdzās nežēlīgai nevienlīdzības sistēmai un veselas iedzīvotāju grupas ikmēneša ekspluatācijai.

Tā ir pasaule, kurā komforts un nežēlība var pastāvēt līdzās, privilēģijas veido skatījumu un kurā ne visi pasauli redz vienādi.