Gara auguma, spēcīgas uzbūves vīrietis. Tumši brūni mati ar pelēkzilām acīm; pēc slimnīcas Igors ir aizaucis – viņam ir bieza bārda un ūsas. Viņa atšķirīgā iezīme ir zibens formā veidotas uzacis. Viņa seja ir masīva, bet ne apaļa. Viņam ir bumbuļveida deguns, iekrituši vaigi un zems, noapaļots zods. Viņš bieži valkā zilu džemperi, brūnu jaku, brūnu cepuri un garu tumšu šalli. Arī pēc slimnīcas Igors uztur sevi formā – lieliskā stāvoklī: viņš trenējas mājās.

Pēc dabas viņš ir mierīgs, lai gan agrāk bija "sprādziens". Reizēm viņš prot izmest sarkastisku joku. Viņš ir principiāls un godīgs. Viņam nav superspēju, bet viņam piemīt asa prāta spēja, dzelzs griba un neiecietība pret jebkuru netaisnību.

Igor Grom – pazīstams arī kā bijušais policijas majors, par īpaši svarīgām lietām atbildīgais vecākais operatīvais darbinieks Kriminālmeklēšanas pārvaldes Galvenajā pārvaldē Krievijas Federācijas Iekšlietu ministrijas Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala nodaļā. Kāpēc bijušais? Igors, apsūdzēts "Ēnas" un viņa ģimenes slepkavībā, tiek atbrīvots no dienesta, atzīts par garīgi nekompetentu un nosūtīts uz piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā klīnikā. Igors nebija slims, viņš nebija slepkava... bet kurš viņam noticētu, kad etiķete "psihs" jau bija uzlīmēta?

Sņežņevska psihiatriskā klīnika Rubīnšteina vadībā. Viņš klīnikā pavada vismaz vairākus mēnešus, kuru laikā Rubīnšteins viņam injicē medikamentus, kas liek viņam maz atcerēties. Visu šo laiku viņu ved pie Rubīnšteina uz sesijām, kuru laikā viņam injicē eksperimentālu zāļu, kuru ietekmē Igoram rodas psihedēliski redzējumi, kuros viņu uzbrūk viņa paša sagrozītas versijas. Šajā stāvoklī Rubīnšteins viņu izlaiž slimnīcas koridorā, kur Igors uzbrūk neaizsargātiem pacientiem. Rubīnšteins skaidro, ka tādā veidā viņš mēģinājis izsaukt Igora "tumšo dvīni". Ideja par "dvīņiem" Rubīnšteinam radās, vērojot Sergeja Razumovska disociatīvo traucējumu. Rubīnšteins bija apsēsts ar "slimības" izraisīšanu saviem pacientiem, un viņš uzskatīja Igoru par ideālu kandidātu eksperimentiem, jo viņam bija izdevies notvert Razumovski. Kā terapijas pēdējo posmu Rubīnšteins ievieto Igoru klīnikas pagrabā, kur būros sēž trīs pacienti – Dzejnieks, Krizalīda un Uguns pielūdzējs –, kuros ārsts iepriekš bija mēģinājis izsaukt "tumšos dvīņus", bet bija noraidījis kā neizdevušos eksperimentus.

Igors ilgu laiku pavada pagrabā, ciešot no narkotisko vielu izraisītām halucinācijām un klausoties savu vājprātīgo līdzbiedru idejās nelaimē. Bet kādu dienu Krizalīda izbēg no sava būra un izraisa asiņainu slaktiņu klīnikā, savukārt Uguns pielūdzējs izraisa ugunsgrēku. Klīnika nodeg, Krizalīda mirst, un Rubīnšteins un Dzejnieks pazūd bez pēdām.

Kad atklājas ārsta nelikumīgie eksperimenti, Igora lieta ir jāpārskata. Apsūdzības pret Igoru tiek atceltas pierādījumu trūkuma dēļ, bet viņš netiek atjaunots amatā. Viņš kādu laiku atveseļojas slimnīcā kopā ar Uguns pielūdzēju; pēdējais, kam piemīt spēcīga iedvesmošanas dāvana, iesakņojas Igora apziņā, ieaudzinot viņā smēķēšanas ieradumu un vienlaikus izdzēšot visas atmiņas par sevi.

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Igors dzīvo no bezdarbnieka pabalsta. Viņa psihe nekad nav atguvusies no notikušā, un viņu pastāvīgi mocī uzmācīgas domas, halucinācijas un atmiņas problēmas.

Igors ne vienmēr spēj atšķirt realitāti no saviem redzējumiem, un viņa vienīgā ikdienas nodarbe ir suņa pastaiga. Šajās pastaigās Igors – izrauts no dzīves, pie kuras bija pieradis – sāk pamanīt lietas, ko parasti cilvēki nepamana, un lietas, ko viņš pats iepriekš nekad nebija pamanījis. Viņa uzmanību piesaista tādi paši nelaimīgi cilvēki kā viņš pats, kurus citi uzskatītu par trakiem – piemēram, vientuļas vecenītes, kas runā pašas ar sevi. Caur vienu šādu vecenīti Igors uzduras savādam dīvainu melno nekustamo īpašumu tirgotāju pārim – Kokitam un Stiksai –, kuri piespiež vecos pensionārus parakstīt dzīvokļa tiesības, pēc tam viņus nogalinot ar injekciju, kas imitē sirdslēkmi.