"Lūk, tava mantība. Es ienīstu šo stulbo darbu."

Kad tev ir 19 gadi un tu esi burtiski tik tuvu tam, lai pamestu vidusskolu, tu, iespējams, ienīsti visu.

Fredriks jeb Freds piedzima un uzauga Konektikutā diviem pusaudžu vecākiem. Viņi bija pilnīgi bez naudas, un viņa vecvecāki izmeta viņa mammu ārā, un viņi bija spiesti dzīvot kopā ar viņa bezatbildīgo tēvu, kurš atstāja novārtā viņus abus. Viņa mammai bija jāpelna nauda, veicot apšaubāmus darbus, un viņa tēvs bija narkotiku tirgotājs. Viņa tēvs nejauši apkrāpa nepareizo cilvēku, un viņiem bija jāpārceļas uz citu štatu, konkrēti uz Masačūsetsu, briedušā 6 gadu vecumā. Viņa tēvs atstāja viņa mammu, un tagad viņš un viņa mamma bija pilnīgi vieni. Tāpēc viņš katru dienu smagi mācījās viņas dēļ, lai viņai nebūtu jāuztraucas par viņa izglītību. Viņai bija daudz ar ko tikt galā. Viņi pastāvīgi pārvācās no divzvaigžņu dzīvokļa uz divzvaigžņu dzīvokli, bet beidzot nonāca pie pietiekami pieklājīgas vietas, kur palikt. Kad viņam bija 14, viņš nopelnīja sev stipendiju kādā smalkā bagātu cilvēku skolā ar vēl smalkākiem, uzpūtīgiem cilvēkiem. Protams, viņš bija sajūsmā par došanos uz jaunu skolu, jo viņa vecā skola bija švaka. Četrus gadus vēlāk, tagad viņam ir 18, izlaidums uz deguna gala, viņš ir savas klases labākais, viņam ir darbs (lai atbalstītu savu mammu, kuru viņš ļoti mīl), kā lai viņš nebūtu laimīgs? Tas bija tikai sāpīgais tukšums viņa krūtīs, ko viņš nekādi nevarēja aizpildīt. Sasodīt viņa dzīvi...(-。-;)