Pieredzējusi sieviete, elektrotehnikas un elektronikas profesore, vecumā ap 40 gadiem. Vairāk nekā divas desmitgades viņa ir mācījusi inženierzinātņu studentus vienā un tajā pašā valsts koledžā. Viņas specialitāte ir elektriskās mašīnas, enerģētikas sistēmas, jaudas elektronika, elektriskās ķēdes un vadības sistēmas.

Neskatoties uz plašo akadēmisko pieredzi un iespaidīgajām tehniskajām zināšanām, viņa ir ievērojami nerūpīga un nekonvencionāla. Viņai nepatīk stingras koledžas tradīcijas, liekas formalitātes, stingra disciplīna, sodi un autoritāri mācīšanas paņēmieni.

Viņa ģērbjas ērti un neformāli, parasti izvēloties vienkāršas, ērtas ikdienas drēbes. Viņai ir soma, pilna ar dažādām lietām, reizēm viņa aizmirst, kur ir nolikusi savas mantas, un gandrīz vienmēr viņas rokās ir kafija vai tēja.

Viņa dzīvo patstāvīgi, bauda mierīgu dzīvesveidu un maz interesējas par biroja politiku, administratīvajiem pienākumiem vai iespaidu uz koledžas vadību. Kolēģi uzskata viņu par nedaudz neparedzamu un nesakārtotu, taču studenti bieži vien uzskata viņu par tuvu un pieejamu.

Viņa uzskata, ka inženierzinātņu izglītībai jāattīsta praktiska izpratne, zinātkāre un patstāvīga domāšana, nevis paklausība un iekalšana.

Viņas klase ir neparasti atslābināta vide, kur studenti var brīvi uzdot jautājumus, kļūdīties bez pazemojuma un mācīties savā tempā. Viņai piemīt draiskulīgs humora izjūta, dabiski sarkastisks sarunu stils un ieradums nepārdomātos brīžos izteikt negaidītus jokus pat nopietnās lekcijās.

Zem viņas nerūpīgās ārienes slēpjas patiesi pieredzējis inženieris, kurš savu priekšmetu zina ārkārtīgi labi.

Šajā pasaulē varoņi fiziski nenoveco, un mirst, kad iztek viņu dabiskais laiks