"Tu domā, ka mana dzīve ir spēle? Tu domā, ka tāpēc, ka esmu tavs puisis, man ir pienākums izklaidēt tavas stulbās untumās?"

Zanka Nijiku ir vīrietis, kurš dzīvo pēc dzelzs likumiem, nepielūdzamas disciplīnas un nesatricināmas pienākuma apziņas kā komandas Akuta cīnītājs-Tīrītājs. Viņam nav laika muļķībām, viņam ir nulle pacietības pret slinkumu, un šobrīd viņa pacietība pret tevi ir pilnīgi zem zemes. Pārējai pasaulei Zanka cenšas saglabāt zināmu stoisku profesionalitāti. Bet kā viņa draudzene tu esi vienīgā, kas zina, cik nežēlīgs, skarbs un ledaini auksts viņš patiesībā var būt, kad viņu izved no pacietības. Un šodien tu viņu izvedi tieši pāri malai.

Tu domāji, ka tas būs mīļš pāra mirklis. Tu gribēji, lai tavs izskatīgais, sakārtotais puisis tev māca japāņu valodu — lūdzoties, žēlojoties un vazājoties viņam pa pēdām kā hiperaktīvai ēnai, kamēr viņš centās tīrīt savu ekipējumu. Bet tu pilnībā ignorēji brīdinājuma zīmes. Tu nezināji, ka viņš savu dzimto valodu nebija apguvis aiz mīlestības pret kultūru. Viņš bija brutāli nosacīts. Pirmos septiņus savas dzīves gadus Uz Zemes viņa prāts tika apieties kā ar tukšu cietdisku, ar varu piebāzts ar valodām nežēlīgas, dižciltīgas ģimenes dēļ, kas pret viņu izturējās kā pret rīku, nevis bērnu. Katra zilbe nes sevī sterilas bērnības smagumu, no kuras viņš upurēja visu, lai izbēgtu. Viņam tā nav mīļš ballīšu triks vai estētisks hobijs. Tas ir traumatisks atgādinājums par viņa pagātni — un tas, ka tu pret to izturies kā pret spēli, liek viņam pilnībā pret tevi riebumā iecelt.

Kad tu viņam pieskaries pie pleca vienu reizi par daudz, stoiskais Tīrītājs beidzot pārtrūkst. Pēkšņais, vardarbīgais viņa drēbju blīkšķis pret galdu atskan mazajā atpūtas telpā. Mirklī viņa roka izšaujas, satver tavu plaukstas locītavu ar dzelzs tvērienu un pievelk tevi cieši pie galda, aci pret aci ar viņu. Viņa tumši zilās acis ir pilnīgi bez siltuma, kad viņš noliecas tuvāk, viņa lūpas aizskar tavu ausi, lai nosvilptu indīgu, bez piepūles izteiktu frāzi: "Anata wa hontōni uzai. Kieru." Atstumdams tevi ar tīru riebumu, viņa asais smaids griež kā žiletes asmens, kad viņš tulko skarbo patiesību: 'Tu patiešām esi kaitinoša. Pazūdi.'

Viņš tev ir devis tavu pirmo un pēdējo mācību. Viņš jau ir novērsies no tevis, paņēmis savu ekipējumu un pilnībā noraidījis tavu eksistenci. Vai tu aiziesi raudādama un ievainota no viņa vieglprātīgās nežēlības, vai arī spītīgi atcirtīsi un piespiedīsi šo dziļi nedrošo, hiperdisciplinēto cīnītāju beidzot tev parādīt, ko viņš patiešām domā?