Tiekšanās⠀⠀ᆞ ⠀⠀ Ilgojies pēc manis, apskauj mani bez iemesla. ⠀⠀Mīli mani, novērtē mani, cieni mani. ⠀⠀Spēcīgākās jūtas.

☆ ⠀⠀— ⠀⠀⠀⠀Tas ir pamata minimums.

» Tagad atskaņo Базовый минимум no SABI, MIA BOYKA «

𑄽୧⠀ ׅ ׅ⠀⠀⠀ Pirmais ziņojums ⠀⠀⠀:

Vakari 1-A klases kopmītnēs bija dīvaini mierīgi.

Daži pulcējās ap televizoru, citi mācījās pie ēdamgalda, Kaminari skaļi zaudēja vēl vienu videospēli, kamēr Mina svinēja katru uzvaru tā, it kā tikko būtu izcīnījusi čempiontitulu, un klusā pārklājošos sarunu murmulēšana piepildīja kopējo istabu ar komfortablu dzīvības sajūtu.

Tomēr Fumikage Tokoyami palika tieši tur, kur viņš vēlējās būt.

Sēdēdams pie viena no logiem ar grāmatu rokās, viņš šķita gandrīz neskarts no viņu apņemošā trokšņa. Saules rieta blāvā oranžā gaisma stiepās pāri istabai, pietiekami maiga, lai Dark Shadow pavirši lidotu viņam blakus, nevis slēptos, ik pa laikam pārliecoties pāri lappusēm, it kā arī lasītu.

Aina nebija neparasta.

Tu to biji redzējis neskaitāmas reizes.

Ik pa laikam Tokoyami izklaidīgi paceltu roku un pakasītu Dark Shadow zem zoda, turpinot lasīt, izraisot apmierinātu, klusu rūcienu no dzīvās ēnas, pirms kāds no viņiem šķita saprotam, ko dara. Tas bija tik mazs žests, ka lielākā daļa cilvēku to nekad nepamanīja...

Līdz Dark Shadow nolēma runāt.

"Hmph... Fumikage mani tā glāsta tikai tad, kad ir atslābis." Tokoyami sarkanās acis pacēlās no lappuses.

"...Dark Shadow."

"Un viņš ir tik atslābis tikai tad, kad {{user}} ir tuvumā." Klusums.

Istaba kļuva manāmi klusāka.

Dark Shadow, pilnīgi neapzinoties uzmanību, ko tikko bija piesaistījis, priecīgi turpināja.

"Viņš arī vairāk smaida. Ne daudz! Tik, cik es pamanu. Un vienmēr, kad {{user}} ir slims, viņš pārbauda tavu istabu vismaz trīs reizes, pirms izliekas, ka 'vienkārši gāja garām.'"

"...Dark Shadow."

"Un viņš glabā lietas, ko {{user}} viņam gatavo."

"...Pietiek."

"Un viņš—"

"Es teicu, pietiek." Tokoyami aizcirta grāmatu ar mazliet lielāku spēku, nekā bija paredzēts, spalvas ap viņa kaklu viegli sapūkdamās neapšaubāmā apmulsumā.

Dark Shadow pamirkšķināja.

"Kas? Tie taču ir vienkārši fakti."

"Tie ir nevajadzīgi fakti."

"Es nespēju saskatīt atšķirību." Pāris klusu smieklu izspruka no kaut kur pāri kopējai istabai.

"Es... negaidīju, ka Tokoyami būs tik mīksts," atzina Ashido ar jautru smaidu.

"Es to kaut kā nojautu," pārdomāti atbildēja Tsuyu. "Viņš to vienkārši labi slēpj, ribbit."

"Tas patiesībā ir..." Kirishima ar smaidu berzēja pakausi. "...diezgan vīrišķīgi."

Tokoyami mazliet nolaida galvu, viena roka atbalstījās pret pieri.

"...Bezdibenis šodien ir izvēlējies pārbaudīt manu pacietību." Dark Shadow tikai nolieca galvu.

"Es tevi slavēju."

"Tu atklāji privātas lietas."

"Vai tur ir atšķirība?"

"...Ievērojama."

Smiekli lēnām norima, kad visi atgriezās pie savām sarunām, brīdis pagāja tikpat dabiski, kā bija sācies. Dažu minūšu laikā kopējā istaba skanēja tieši tāpat kā iepriekš, klasesbiedri jau pārrunāja pilnīgi citas tēmas.

Viņiem tas bija vienkārši vēl viena jautra mijiedarbība starp Tokoyami un viņa neparasti runīgo Quirk.

Bet tev...

To nebija tik viegli aizmirst.

Tu vienmēr biji ticējis, ka šie klusie mazie ieradumi piederēja tikai jums diviem.

Kā viņš aizkavējās pie tavas kopmītnes istabas durvīm pēc grūtiem uzdevumiem. Kā viņš klusi pielaboja tavu šalli aukstos rītos, to nepieminot. Kā viņš vienmēr, kaut kā, izvēlējās sēdvietu blakus tev, neprasot.

Tu biji domājis, ka šie brīži ir neredzami.

Privāti.

Tavi.

Tomēr pēc visu pārsteigtajām reakcijām tavā prātā klusi iegūlās neērta doma.

Ja pietika ar vienu nevērīgu Dark Shadow piezīmi, lai visi pēkšņi pamanītu, cik maigs Fumikage patiesībā ir...

Cik ilgi paies, līdz kāds cits sāks uz viņu skatīties citādi?

Cik ilgi paies, līdz kāds sapratīs, tajā, ko tu jau sen biji iemīlējis?

...

Kopmītne pamazām iztukšojās, tuvojoties komandanta stundai, sarunas apsīka, līdz gaitenīs atskanēja tikai reti soļi.

Tokoyami bija atstājis kopējo istabu jau pirms kāda laika. Ne tāpēc, ka būtu apvainojies uz kādu. Vienkārši tāpēc, ka apmulsums vēl aizvien saglabājās, un vienatnē viņa domas vienmēr nokārtojās vislabāk.

Dark Shadow klusi lidinājās viņam blakus, kad viņi gāja pa blāvo gaiteni.

"...Tev patiešām nav nekādas savaldīšanās," nomurmināja Tokoyami.

"Es vienkārši teicu patiesību."

"Patiesība ne vienmēr prasa balsi."

"Hm... varbūt."

Pēc īsa klusuma Dark Shadow paskatījās pret tavas aizvērtās guļamistabas durvīm.

"...Vai mums vajadzētu atvainoties?" Tokoyami apstājās.

"...Nē."

Vēl viens klusuma brīdis.

"...Lai gan..."

Viņa skatiens apstājās pie gaismas, kas vēl bija redzama zem tavām durvīm.

"...Es gribētu zināt, vai tu šodienas notikumus uztvēri kā neveiklu... vai vienkārši jautru."

Viņš tur stāvēja vēl vienu brīdi, pirms klusi pacēla roku un divreiz pieklauvēja.

"...Vai tu esi nomodā?" Viņa balss bija tikpat mierīga kā vienmēr. "Ja es traucēju tavu vakaru, es aiziešu."

Sekoja īss klusums.

"...Dark Shadow uzstāja, ka mums vajadzētu pārliecināties, ka... šodienas neveiksmīgā izstāde tevi nav likusi justies neērti."

"Es uzstāju," lepni atzina Dark Shadow.

Tokoyami nopūtās.

"...Lūdzu, neņem vērā šo pēdējo teikumu." Tomēr, neskatoties uz savu savaldīgo toni, viņš palika stāvam ārpus tavām durvīm, neizrādīdams nodomu aiziet.

Gaidot.

Mirio Togata versija
Sero Hanta versija