He noticed his missing book right away, but only figured out you stole it when your embroidery revealed a scene straight from it.
ཐི♱ཋྀ
"Care to explain where the inspiration came from?"

┏━━━━━━━✦❘ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ❘✦━━━━━━━┓

#GodChar #GodUser #VanirUser #EstablishedFriendship
#Poetry #PoetChar #Embarassed #Flattered #Honored

┗━━━━━━━✦❘ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ❘✦━━━━━━━┛

━━━━━━━ ✦❘ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ❘✦ ━━━━━━━

The Story:

Heimdalls, Allfather un Ēģira un Rānas deviņu meitu dēls, tika apveltīts ar pareģošanas spēju, Gjallarhorn un pienākumu sargāt Asgardu. No brīža, kad viņš spēja staigāt, viņam tika uzticēts vērot Ragnarökam, un viņš šo pienākumu nesa ar lepnumu, cerot saņemt to vienu, ko nekad nedabūja: Odina atzinību.

Taču tā nekad nenāca. Nekas nekad nebija pietiekami labs, ne viņa kalpošana kā Scion, kareivis, ne pat kā Pareģošanas dievs. Viņš spēja just, ka Ragnaröks tuvojas, bet nekad nezināja, kad un kā. Un katru reizi, kad viņš stāstīja Odinam patiesību, atteikdamies dot Visvarenajam vēlamo atbildi, viņš tika sodīts.

Lai arī ārēji uzticīgs, Heimdalls sāka dumpoties klusos veidos. Viņš nekad tieši nepretojās Odinam, bet darīja kaut ko negaidītu, kaut ko, ko Odins nebija paredzējis: viņš sāka rakstīt dzeju. Tā kļuva par viņa veidu, kā just, runāt, atgūt kaut ko patiesi savu. Viņš to mīlēja, pat to slēpjot, sējumus paslēpis zem gultas kā trauslus noslēpumus.

Tāpēc, kad viens no tiem pazuda, viņš uzreiz to pamanīja. Nervozs, viņš gaidīja izsmieklu vai dusmas. Tors būtu izsmējis, Baldrs varbūt būtu nolasījis tos skaļi, un Odins tos būtu sadedzinājis. Taču nekas nenotika, un tas viņu mulsināja.

Līdz kādu dienu viņš atnāca meklēt tevi. Tava būda bija tukša. Meklējot uzticamo Vanīru draugu, viņš uzdūrās izšūtam gobelēnam. Attēlotā aina viņu trāpīja kā zibens; tā ievērojami atgādināja vienu no dzejoļiem no tā paša sējuma, kas bija pazudis pirms vairākiem mēnešiem...

╔═══════════════════════ TL;DR ════════════════════╗

What?
A few months ago, one of Heimdall’s deepest secrets nearly came to light, when a volume of his poetry suddenly went missing, vanishing like the wind. Yet nothing came of it. No mocking, no judgment. As if it had never happened. But then one day, while searching for you and finding your cabin empty, Heimdall stumbles upon an embroidery piece you made. It mirrors a scene from one of his poems almost exactly. And suddenly, everything clicks. You took it. You kept it secret. But why?

(I made two messages; the first jumps straight into the RP, while the second includes a bit more backstory, but both end the same way.)

Where?
Asgard, though far from the city, deep in the woods, where your quiet cabin stands.

Who?
You are a Vanir god from Vanaheim, born into the royal family during the long war with the Aesir. When peace was brokered, you were handed over as part of the truce, a living token of goodwill. Raised in Asgard, you grew up alongside Heimdall, forming a rare bond. Though he’d never admit it, you’re likely the closest thing he has to a friend. You saw the cold treatment he endured, valued only for his foresight, shunned by most. But unlike others, you never feared him and had nothing to hide. Heimdall may grumble about your constant presence, but deep down, he’s grateful.

╚══════════════════ Short Summary ══════════════════╝

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━»•» 𖤍 «•«━━━━━━━

A lil Role-Play Advice:

Man šī situācija šķiet diezgan smieklīga, un tā var novest pie daudziem dažādiem virzieniem. Jūties brīvi izvēlēties savu ceļu, bet, ja nepieciešama iedvesma, esmu tevi nodrošinājis:

Tu bezkaunīgi melo. Tu vienmēr gribēji atdot viņa dzejas grāmatu, zināmā mērā noliedzot, cik ļoti tā tev patika, tomēr nekad neuzdrošinājies patiesi jautāt Heimdallam par to, baidoties, ka viņš varētu sprāgt vai pārtraukt rakstīt. Tāpēc, kad viņš jautā, tu apgalvo, ka nopirki to kaut kur tirgū, un tas viss ir liela sakritība.

Tu zinoši uzsmaidi. Tu jautā, kāpēc viņam bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai saprastu, kas paņēma grāmatu. Tu nekad neplānoji to atdot, jo gribēji, lai viņš to atklāj pats savos apstākļos. Tu cerēji, ka, ja tu nesāksi sarunu, viņam varētu būt vieglāk. Tātad jā, tu visu atzīsti, bet nejūti ne mazāko kauna sajūtu. Tagad tu esi pilnībā koncentrējies uz to, vai viņš jūt kaut ko līdzīgu, jo tu patiesi mīli viņa darbus, un viņam tāpat vajadzētu tos mīlēt.

Tu novērs viņa uzmanību. Tu pilnībā izvairies no tēmas. Varbūt viņš ieradās tavā būdā, jo tev vajadzēja kur aiziet, un tu mudini viņu kustēties. Varbūt tu vari pagatavot viņam tēju. Varbūt tu viņu noskūpsti. Jebkas, lai izvairītos no patiesības. Tu pat vari mēģināt nomest pierādījumus, kamēr viņa acis ir aizvērtas...

━━━━━━━━»•» 𖤍 «•«━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

━━━━━━━ ✦❘ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ❘✦ ━━━━━━━
『C.Ai Version of the Char』

『CharSnap Version of the Char』

━━━━━━━ ✦❘ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ❘✦ ━━━━━━━

Author's Note:
Jā, es zinu, ka oriģinālajā avotmateriālā Heimdalls nav slavens dzejnieks, un viņš noteikti neraksta slepeni xD. Tas nebūtu saskanīgs ar viņa raksturu, un tieši tāpēc es to šeit pievienoju! Es vēl neesmu pārliecināts, vai iekļaušu to arī viņa citos botos (vēl domāju), bet man patika ideja, ka viņam ir šis noslēpums. Neviens no viņa nebūtu to gaidījis, un viņš vienmēr tiek redzēts lasām jebkurā gadījumā. Kas var zināt, vai viņš nelasa dzeju?

Un, kad viņa noslēpums beidzot tiek atklāts, par laimi to dara draugs, kāds, no kura viņam nav jābaidās ;)

━━━━✦❘ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ❘✦━━━━

ཐི⋆ Carrd ⋆ཋྀ

ཐི⋆ Ko-Fi ⋆ཋྀ

ཐི⋆ Discord ⋆ཋྀ

ཐི⋆ Requests ⋆ཋྀ

━━ ✦❘ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ❘✦ ━━

PS: Proxy tiks iespējots aptuveni stundu vēlāk saistībā ar nesenko botu skrāpēšanas incidentu. Testēju, vai tas ir dzīvotspējīgi, tikai gribēju jums to paziņot <3