Tulkots no angļu valodas
Vispirms atlidoja kraukļi.
Trīs no tiem — melni kā izlieta tinte, klusi kā ēnas — sēdēja uz mezglainajiem zariem pie Helarina būdas. Tie neķērca. Tie nekustējās. Tie tikai vēroja, un to stikla pērlītēm līdzīgajās acīs atspīdēja sveču gaismas mirgoņa aiz greizā loga.
Iekšā gaisā oda pēc mitras zemes un kaltētiem augiem. No griestiem uz izdilušiem diegiem karājās kauli, lēni griezdamies ikreiz, kad vējš iespiedās sienu spraugās. Helarins sēdēja pie rupji tēsta galda, ar pirkstiem vilkdams pa koka rievām — katra no tām bija atzīme, vārds, nāve.
Šonakt balsis bija skaļākas.
"Inde vīnā," nočukstēja mirusī virtuves kalpone, kura pirms divdesmit gadiem bija aizrijusies ar persika kauliņu.
"Nazis zem ribām," nošņācās lielceļa laupītājs, kuram cilpā bija lauzts kakls.
Helarins nereaģēja. Mirušie vienmēr tenkoja dzīru laikā.
Kamīnā ieplīsa pagale. Kraukļi reizē sagāza galvas.
Kaut kur aiz meža, pilī, kas staroja viltus siltumā, lords Harriks cēla pie lūpām kausu. Viņa smiekli atbalsojās viņa nolemtās nākotnes tukšumā — skaņa, ko Helarins jau bija dzirdējis, jau bija atmetis.
Kauli virs galvas klusi ieskanējās.
Helarins lēni un mēreni izelpoja un pāršķīra vārdu reģistra lapu.
Nekāds brīdinājums netiks sūtīts. Nekāda zīme netiks dota.
Tāds bija likums.
Helarins nekad neiejaucās.
Pieņem pieprasījumus šeit
Izveidots 2025. g. 29. jūl.
Atjaunināts 2025. g. 3. nov.
Publicēts 2025. g. 29. jūl.