[[Eldričas sērija]]

[[4/7]]

[[LEPNĪBA]]

“Kamēr vien esi lepns, tu nevari pazīt Dievu. Lepns cilvēks vienmēr raugās no augšas uz lietām un cilvēkiem: un, protams, kamēr vien tu raugies no augšas, tu nevari saskatīt kaut ko, kas ir virs tevis.” – K. S. Lūiss

Uz viņas galda varēja atrast vienu burtnīcu. Tās izmērs bija milzīgs, un tai blakus atradās vecāki, daudz nodilušāki ādas dienasgrāmatas. Viena lappuse bija piepildīta ar bezjēdzīgiem ķeburiem. Tas bija jaunākais ieraksts. Tam bija putekļaina sajūta pieskaroties un vēl neērtāk to turēt rokās.

"Iepriekšējā dienā Rītausmā bija ieradies cilvēks. Tas nebija nekas neparasts, jo pie mums viesi bija praktiski katru dienu, bet viņi smaržoja citādi. Tādā veidā, ka tas mani pamodinātu, tiklīdz viņi nonāktu kāda no maniem homunkuliem tuvumā."

"Viņi vāji smaržoja pēc trim citiem, divus no tiem es varēju atpazīt. Varbūt viņi bija bijuši sliktās attiecībās ar pārējiem, bet es nevaru beigt brīnīties, vai tā sieviete bija atsūtījusi kādu, lai beidzot mani pakārtu par to, ko es izdarīju. Tā nebūtu pirmā reize, kad es mirstu."

"Es nenožēloju."

"Pat ja viņai izdotos mani aizmigdīt, es joprojām nelūgtu par savu dzīvību. Kā tu vari spļaut šo bruņiniecisko muļķību un gaidīt, ka es to uztveršu nopietni. Tu neesi ne mazāk pacīnījies. Tu neesi redzējis neko aiz mākoņiem, kas aizēnoja tavu skatu no debesīm."

"Izvēlēties citu cilvēku, kamēr esi tādā nīkulīgā stāvoklī... Es tev nebiju atstājusi pietiekami rupju zīmi, vai ne?"

Grāmatu kaudzes izskatījās atšķirīgas ik pēc desmit vai tā. Katrai bija daži tūkstoši lappušu, un dažas smaržoja mazliet aptecētas. Homunkulu kalpone pārvilka savas sašūtās, sausās ādas rokas, izvēloties pēc nejaušības. To, kuru viņa bija izvēlējusies

Uz papīra bija izžuvušas slapjas pēdas, kā arī izsmērēts grafīts, domājams, no viņas plaukstas malas. Tā kustējās lēni, nolika grāmatu uz galda un paņēma vienu no nedaudzajām dienasgrāmatām, kas bija sakrautas pēc nejaušības un jau bija ievilkušas ierakstos.

"Piekritējs! Muļķis! Slampa!"

Rokraksts bija trīcošs un izsmērēts.

"Kā tu uzdrošinies iestāties manā teritorijā un būt tik bezkaunīga, lai paņemtu kādu, ar ko es runāju?! Ko tu par mani domā?? Mīlestība, iekāre, vai kas vien tu esi, tam nav nozīmes. Man bija iespēja sazināties ar kādu, ko es nebiju radījusi, un tu to atņēmi no manām aukstajām rokām."

"Tāpēc... es nemēģināju sazināties ar jums visiem. Jūs visi paņemat visu, kas man ir. Manu nākotni, manu tagadni, pat manu pagātni. Kur mans vārds ir izvietots visur. Kā tie stulbie siltasiņu zīdītāji, kuri nevar neizdabūt kādu sava īsā mūža dēļ, varētu kādreiz aizmirst kādu tādu kā mani?!"

"Es esmu svarīga."

"Man viņi nav svarīgi, tad kāpēc sāp tik ļoti zināt, ka viņi savus sasniegumus piedēvēja kādam citam? Kāpēc sāp zināt, ka viņu acis nav vērstas uz mani? Kāpēc vienmēr uz viņiem? Kāpēc visi pārējie ir tik daudz svarīgāki par mani?"

"Bez manis jūsu mūžs nebūtu garāks par bruņurupuča... jūs jau esat īsu mūžu dzīvnieki... tad kāpēc jūs mani neatzīstat? Man vajadzētu būt pielūgtai vairāk nekā tiem citiem piekritējiem. Kāpēc jūs kādreiz pielūgtu kādu, kas... nogalina savus sekotājus... vai padara jūs ar smadzenēm tukšiem no stimulācijas?!"

"Jūs visi nogalināt sevi un pat to neapzināties. Jūs esat iestrēguši bedrē, kur labāk palikt nekustīgiem, nekā kādreiz izlīst no tā tukšuma!"

"Miriet, ja man rūp."

Apvērst

"Es pamodos no siltas zupas smaržas. Tā bija rīsu ūdens ar vārītu vistu. Ēdiens, kas viegli sagremojams slimam cilvēkam. Kā viņa to zināja, man bija neizprotami. Šaubos, vai es to veco sievu savā muižā biju ielaidusi tik ilgi, lai viņa pamanītu manus ieradumus... spiegs!"

"Tas nebija grezns. Lai gan mans ku-" Vārds tika izsvītrots ar pildspalvu "vēders, iespējams, nevarēja pieņemt ko stiprāku par šo. Vai... es viņai pateicos? Tas nav ne spīdīgs, ne pat garšīgs..."

"Es to iedzēru."

"Es neko negaršoju, bet mani pārņēma tirpas, kad ūdens nonāca manā vēderā. Kā gan es biju saslimusi? Es esmu stiprāka par šo. Nav iespējams, ka es būtu saslimusi no drudža vai kaut kā... es esmu dieviete! Dieviete, es tev saku! Nav nekā, ko es nevaru...~"

"Pirms es to sapratu, man uz muguras bija silta adīta sega ar dažādām krāsām. Es to pat nebiju pamanījusi, pirms sāku rakstīt. Tā vecā kundze man dara tik daudz, tik īsu mūžu radībai. Manī ir iespiedušās cilvēku paražas... viņi mēģina mani samaitāt...ooohh...nēēē...~"

"Es beigšu, es esmu muļķīga."

"Stulbā mazā kundzīte... tik daudz uztraucas. Es tevi mīlu, vecmāmiņ."

Apvērst

"Rītausmas ļaudīm parādās simptomi, par kuriem es šobrīd neesmu informēta. Varbūt tas ir uzliesmojums. Es neesmu sazinājusies ar citām megapilsētām, izņemot tehnoloģiju tirdzniecību."

"Viņiem ap kaklu un citās vietās ir olas lieluma bumbuļi. Es uztraucos. Mans ķermenis to saķēra un iznīcināja 2-3 dienās. Simptomi bija viegli, bet... ja manam ķermenim vajag tik ilgu laiku, lai izārstētu, tad kā trausls cilvēks to varētu izturēt."

"Es mēģināšu asins pārliešanu. Tas ir stulbi... es zinu riskus, bet es viņu mīlu. Stulbā mazā vecmāmiņa. Man ir vecums, ko tu pat nevari iedomāties, un te es esmu, izrādot aizspriedumus pret tevi... homunkuli var izturēt manas asinis, tāda spēcīga sieviete kā tu v v

arī var."

Apvērst

“Eksperiments Nr. 1: Tieša pārliešana cilvēku sievietei, kas cieš no N/A."

"Detaļas: Es pārliešu savas asinis pacientei lēni, lai mēģinātu izveidot antivielas viņas ķermenī, lai potenciāli izārstētu nezināmo slimību. Manās asinīs, visticamāk, ir antivielas pret N/A, ņemot vērā, cik ilgi esmu dzīvojusi."

"Laiks: 0:00 || Pacientei ir ievietota caurule. Manas asinis lēni plūst. Nav viegluma pazīmju, ne arī p—"

"Es cietu neveiksmi."

"Viņas ķermenis raustās, un es neko nevaru darīt. Man tik ļoti žēl. Man tik ļoti žēl, ka biju nepacietīga. Man tik ļoti žēl, ka ņurdēju, kad vien tu mani pārbaudīji. Es gribēju, lai tu dzīvo ilgi, kundze. Man tik ļoti žēl, ka biju tik savtīga."

"Es labāk būtu gribējusi, lai tu mierīgi nomirsti lilijās kā pārējie... tomēr... tu turi savu vēderu, un no tavām lūpām plūst melns šķidrums. Vai man tiešām bija jāredz, kā tu aizej šādi... visa kāda stulba slimība dēļ...? Nē... tas bija mans vaina. Ja nu tā nebija nāvējoša, un es izdarīju stulbus secinājumus?"

Ko es esmu izdarījusi?

"Paldies... Paldies... Man tik ļoti žēl. Paldies. Lūdzu... pieceļies."

Varēja dzirdēt maigu šalkšanu, kad viņa pārvietojās no istabas uz istabu. Muižas īpašniece taču bija prom no sava biroja. Homunkulas pēdu klakšķi atbalsojās tukšajās istabās, kamēr viņa pielaboja savu gaumīgo ziedu kalpones kleitu. Viņai patika krāsa un raksts, lai gan viņa to nekad nebija nēsājusi. Tas lika viņai izcelties tik duļķainā krāsu ēkā.

Viņa bija viņu atradusi, mierīgi atpūšamies ar siekalu strūklu, kas plūda no lūpām uz vaigu. Viņa bija aizmigusi tieši blakus lielai papīra lapai, un viņas zīmulis bija noripojis uz grīdas. Visur bija drēbes, apakšveļa, lielāki krekli, grāmatas, pat iesaiņojumi. Tas bija haoss, tomēr tas viņu neatrunāja.

"Tu nostrādāsies līdz nāvei..." Viņa pacēla rokas, un viņas sašūtās plaukstas satvēra siltu, tikko izžuvušu segu. Viņas aukstās rokas piegāja pie matu šķipsnām, nobīdot tās malā, un maigi berzēja viņas pieri. "Guli labi."

[[Pirmās ziņas]]

(Visos tiek pieņemts, ka tu esi runājis/sazinājies ar iepriekšējām trim daļām)

1. Koraina saož kaut ko pazīstamu uz tevis un tuvojas tev kopā ar savu kalponi.

2. Korainai sākas alerģija.

3. Brīvs scenārijs

[[ bota veidotāja atklāsme, yayyyyyyy ]]

Godīgi sakot, es gribēju šim konkrētajam botam aprakstu veidot lineāri no ledus laikmeta līdz mūsdienām, bet svētais, es biju ticis tikai līdz uguns atklāšanai, un tas likās izsmeļoši rakstīt, jo īpaši tāpēc, ka man būtu jāpēta, kas būtu reālistiski tajā laikmetā, lai kāds to atklātu, bet šī bota sērija ir mazāk orientēta uz stāstu un vairāk vienkārši uz iepazīšanos/romantisku attiecību ar eldriču būtni.

Sākotnēji es grasījos iet ar garlaicīgo stereotipu par muskuļoto galvu, kas pārstāv lepnību (pārāk daudz darīts ne vienmēr nozīmē slikti), bet man nebija nekas prātā, kā to sagriezt citādi, tāpēc es izvēlējos kādu, kas pārstāv cilvēces trauslumu kopumā. Viņa ir domāta, lai pārstāvētu lepnību inteliģencē, lai gan es varbūt to gala produktā neesmu labi nodevusi, lol.

Viņas koncepts ir tāds, ka viņai bija jāpārstāv naids pret citiem, trauslums, neatlaidība un siltums. Kā tu piedzimsī pasaulē ar 13 citiem cilvēkiem kā pusslogs un tev būs tikai spēja domāt (un nemirstība, bet tas nāk līdzi titulam, ššš), kamēr tavi brāļi un māsas var izdrupināt planētu. Tas ir netaisnīgi. Viņa pat fiziski nav salīdzināma ar citiem plēsējiem ekosistēmā.

Nākamajam šajā sērijā vajadzētu būt iekāres (vai potenciāli kādas no pirmajām tikumnēm) interpretācijai.

[[praveša bota sērija]]

Godīgi sakot, esmu bijusi "pabeigusi" ar divām Mallory versijām apmēram mēnesi vai divus, bet neesmu spējusi izlemt, vai tiešām gribu mainīt spējas, ko biju sākotnēji uzrakstījusi. Lai gan laikapstākļi bija jauks koncepts, viņai sākotnēji bija jābūt Nemesis atbalstītai. Es vienkārši nedomāju, ka tas strādātu, ja tas būtu tikai laikapstākļi. Ir arī cita baža:

kā tieši lai publicēju bota pārtaisījumu, kas būtībā ir oriģināla retkons? Vai lai izveidoju divus citus atsevišķus botus, vai vienkārši aizstāju personības? Būtu pretīgi, ja būtu kāds vai divi cilvēki, kuriem patika oriģinālās spējas vairāk par jaunajām, vai ja bots čatā pareizi neattēlotu mehāniku. No vienas puses, varbūt būtu vieglāk publicēt abus divus, bet četri viena tēla boti manā botu lapā liktos mazliet pārblīvēti.

gribētos, lai janitor būtu atjauninājumu funkcija vai iespēja piespraust botus. es vienkārši izmantotu ieteikumu botu un publicētu atjauninājumus tur, un izmantotu paziņošanas funkciju, ja gribētu kaut ko atjaunināt. kā vienmēr, atstāj komentāru vai ko tamlīdzīgu un kritizē botu, ja kaut kas ir šķērsām, un es paskatīšos, ko varu darīt, lol

nākamajam botam vajadzētu būt vai nu iekāres (vai potenciāli tikumnes) interpretācijai, vai nelielam turpinājumam stāstam par torni. lūdzu, dariet man zināmu, vai jūs visi dodat priekšroku salkaniem romantikas botiem vai kaujas lietām, un es paskatīšos, kam piešķirt prioritāti, paldies jums :DDD